Sat, Sep. 19th, 2020, 07:26 pm
Lord of the Lost

Es neticēju, ka atradīšu mūziku, grāmatu, filmu vai jebko, kas tik 99% rezonēs ar mani. Patiesībā rezonē viss, vienkārši viena tēma - astronomija un zinātne vispār - pietrūkst, taču patiesībā nepietrūkst nekas, jo tik perfekta atbilstība man nelikās iespējama. LOTL ir par visu, par ko esmu es, ne gluži tādā proporcijā, bet tomēr.
Muzikāli viņi ir tik dažādi, bet visi viņu iemīļotākie stili ir man pie sirds. Metāls, roks, ambients, neoklasika, orķestra mūzika, ērģeles, tumša industrija... vienīgi iztrūkst kāda folka piesitiena, kas man aktuāls, bet es to pat negribētu, man tad bail kļūtu.
Tematiski ir viss, ko var vēlēties, pat dažas man ļoti retas tendences. Burvīgi daudz par seksu, seksīgumu, cilvēku skaistumu. Apokalipstiskās tēmas, par pasaules galu, par vides degradāciju, par ekonomiku, par politiku, kas šķir cilvēkus, kad mums vajadzētu apvienoties. Par sajūtu, ka tūliņ viss ar sprādzienu traģiski mainīsies, un mums jāpaspēj mīlēt, cik ilgi vien spējam. Jā, par mīlestību. Tik daudz par mīlestību starp cilvēkiem. Par to, ka visradikālākais, ko tu vari izdarīt, ir mīlēt. Par pazudušajiem, autsaideriem, kas nekur neiederas, par frīkiem, kuriem jāturas kopā. Tēmas par literatūru un mākslu. Par pagānismu, dieviem un mītiskiem varoņiem. Par karu, iznīcību un pacelšanos tam visam pāri vienā spožā mirklī, kaut tas arī būtu pēdējais. Par dabu, par skaistumu vispār, par pēcnāves dzīvi un nemirstību.
Un tā kombinācija sajūtās ir perfekts manis atspoguļojums. Ir gan tas, ko citi sauc par patosu, bet es par poēziju, un kas mani ir šķīris no ģimenes un draugiem, cik ilgi sevi atceros, ka jā, man patīk cēlas traģēdijas un sentimentālas drāmas, ja tās ir manā stilā. Turpat blakus ir rēcošs metāls un plosīšanās. Un tūliņ vēl ir bērnišķīga ākstīšanās. Un tas viss ir kopā tādā fantastiskā salikumā, kādu nekad agrāk neesmu redzējusi.
Tad, protams, tās fantastiskās zeķubikses, svārki un spalvu apkakles... melnie nadziņi, uzkrāsotās actiņas, lateksa bikses un vispār... jā, un skūpstīšanās uz skatuves un tā tālāk, un vēl interesantāk... Nulle tokiskās maskulinitātes, vienas varavīknes un pūkaini, rozā boa pa vidu melnām ādas drēbēm ar spaikiem. Un tās milzīgās skropstas. Ahhh...
Lords ir tieši tāds, kādu es vienmēr esmu iedomājies savu perfekto vīrieti. Pats es esmu ar gariem, melniem matiem, tumšām acīm, bet savu dārgumu (galveno) es vienmēr iedomājos ar baltiem matiem, spokainu izskatu un maniakālu smaidu. Nu, es neesmu vīrietis ar gariem, melniem matiem, tāpēc man arī neder tāds dārgums, bet Lords ir kā izkāpis no manām homoerotiskajām fantāzijām.
Un visā tajā traģiskajā, sēru un nāves pilnajā romantikā tomēr viņi ir par mīlestību, par tuvību, par draudzību un sadzīvošanu citam ar citu un vidi. Jā, mani ir aizrāvis arī Shining, taču Kvarfijs ir par to, lai visi viņa fani izdarītu pašnāvību. Tas ir jauki sviest publikā žiletes. Tā ir māksla, tas ir skaisti, bet tas nav mans. Uzskata jau mani par ļaunuma sakni, kam jau teju 35, bet "sO GoTh i ShIt BaTs", bet mans mesidžs ir par mīlestību, par tuvību, par brīvību un dzīves svinēšanu.
Tehniski gan grupa nav augstākajā līmenī. Tas pats Shining vai Type O Negative ir pakāpienu augstāk, es to atzīstu. Taču pat tas mani piesaista. Viņi labāk dara savu ar tiem līdzekļiem, kas viņiem ir, netiecas pēc popularitātes par katru cenu, spēj par sevi paironizēt, ielikt dziesmā lipīgu meldiņu un nekautrēties par to, jo tas ir tas, ko viņi grib darīt. Tas man atgādina kā es rakstu savas grāmatas. Jā, es cenšos, lai tās būtu kvalitatīvas, bet vēl vairāk es gribu, lai tās būtu manas, un es nesagaidu perfekciju. Jā, LOTL brīžiem kāds vārds lirikās tā kā lec laukā, daži salīdzinājumi ir pārāk nodrāzti, daži rifi ir paprasti, bet better done than perfect, un beigās ir tāds perfectm kādu es nekad ne no kā nebiju cerējusi sagaidīt.
Kaut kas tik ļoti, ļoti mans, kaut arī citā proporcijā un, protams, drusciņ citādi. Kaut kas tāds kā jau minētie Shining un Type O Negative, tikai vēl plus IAMX, Psychotica, Epochate un Ashram. Neiespējama, bet pastāvoša kombinācija.
Protams, ka mana trešā grāmata būs veltīta viņiem, lai gan viņi tāpat kā IAMX un atmosfēriskie blekmetālisti to nekad neuzzinās. Tā kā katra diena šajā dzīves periodā jūtas kā nepanesams murgs, tad nāk prātā manas "ko es vēl gribētu dzīvē izdarīt". Trešā grāmata ir gatava, tūliņ būs uz papīra. Nu ir jauna gribēšana - tikt uz viņu koncertu. Un tad es varēšu mirt laimīga, tikai uzvelciet man krekliņu ar viņu varavīkšņaino "Love of the Lost".
I am your full metal whore, Lord.

Mon, Sep. 21st, 2020, 01:20 pm
[info]tethys_

Pastāsti, vai iepatikās :)