Tue, Sep. 15th, 2020, 09:00 pm
[info]tethys_: Viss ir labi, bet ir šausmīgi

Ienīstu savas smadzenes, endokrīno sistēmu vai jebkādu citu herņu, kas šo dara. Man viss ir ok. Ne perfekti, ne laime pilnīga, bet viss ir OK, normāli. Man nav nekā akūta, par ko sūdzēties. Jā, ir daudz kas, ko es dzīvē vēlētos, bet kuram tā nav? Viss tiešām ir kopumā kārtībā.
Bet...
Es visu dienu spēju domāt tikai par pašnāvību, nāvi, roku graizīšanu vai kādu, jebkādu, kaut vai bīstamu veidu, kā sevi uz laiku izslēgt. Kāpēc? Jo SĀP. Kas? Nezinu. Sirds, dvēsele? Hren viņu zina. Brīžiem no emocionālām sāpēm kājas ļimst, nevar paelpot, sirds raustās pilnīgā neritmā, un nevis no stresa vai trauksmes, bet tieši no skumjām, no sērām par kaut ko zaudētu, kas nekad arī nav bijis.
Nav man bezcerība, nav vainas apziņa, kauns, dusmas vai citas graujošas emocijas, nav nekā, man tādas radīt, bet šīs emocionālās sāpes un sēras vienkārši uznāk tukšā vietā. Būtu tas pirmo reizi, varētu domāt, ka 2020. vainīgs, bet nē, tā gadās ik pa laikam, parasti vismaz divreiz gadā, dažādos ilgumos un stiprumos. Un tagad ir tik drausmīgs periods, ka vairs nezinu, kā glābties. Dzeru antidepresantus, nepalīdz. Jūtos labi tikai tad, kad vingroju, bet jau esmu pārvingrojusi jēgu, visas malas sāp, un nevaru vairs arī ieēst, nav spēka.
Un kā lai es pasaku "kas man ir?". Nu nekas nav! Dzīve, eksistence, būšana, tas arī viss. Tik ļoti pietrūkst kontakta, bet es taču šādā brīdī nevaru ne ar vienu runāt. Ik pa brīdim jāķer pie sirds vai galvas, jo pēkšņi tik drausmīgas emocionālās sāpes, ka galva sagriežas, gar acīm melns. Tā taču nav adekvāta reakcija. Tā var darīt, ja visi tavi mīļie būtu pēkšņi nomiruši, vai māja nodegusi ar visiem kaķiem un mantām. Man nekas nekaiš! Man tieši šis ir diezgan labs periods citās ziņās.
Bet sāp, tik šausmīgi kaut kas sāp, it kā atdalīti no manis. Un nāk atmiņas no tā laika, kad es šādā stāvoklī pavadīju vairākus gadus. Tas ir visļaunākais. Droši vien tad tas viss sākās, kad es gribēju un gribēju, un gadiem gatavojos katru dienu izbeigt šo eksistenci, bet apzinājos ļoti labi, ka sevi tikai apkaunošu, jo man nav iekšu, bet nekādu zāļu man nedabūt, ne tādas, kas palīdzētu, ne tādas, kas nogalinātu.
Vai tiešām tā ir vienkārši emocionāla trauma, kas nāk augšā ik pa laikam? Jo tagad man nav tik šausmīga dzīve, kā bija toreiz, tagad viss ir labi! Tomēr es periodiski bez iemesla jūtos tā, kā toreiz, kad es nerūpēju pat vienam vienīgam cilvēkam, un kad katra diena pagāja kaunā par to, ka man nav spēka un gribas atpestīt citus un sevi no šī murga, kas ir mana dzīvība.
Varbūt no tādām traumām nav iespējams tikt vaļā. Varbūt tā sajūta kaut kur iekšā saglabājas un ik pa laikam vienkārši par sevi atgādina - tu nāc no turienes, un tu to nekad neaizmirsīsi.
Un tā pārējie turpina ciest, jo man bez iemesla ir tik slikti, ka pelpot lāga nevar. Tas cikls nepārraujas, un laikam tas arī vairs nekad nenotiks, lai cik es cerētu, ka katra reize būs pēdējā, jo viss taču īstenībā ir kārtībā.
Tikai nav un nebūs kārtībā.

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: