Fri, Aug. 28th, 2020, 08:58 pm
[info]tethys_: Perfekcija un skumjas

Līdz šim man ir bijuši trīs veidu iepazīšanās portālu randiņi:
1. Randiņš ir neveikls, un mēs abi saprotam, ka nebūs.
2. Randiņš ir labs un mēs saprotam, ka kaut kas būs, un arī ir, protams, ar dažādiem rezultātiem.
3. Randiņš ir vai nu slikts vai vidējs, un es neko tālāk negribu, bet otra puse grib un mani notracina.
Tad nu visam dzīvē pienāk pirmā reize - es gluži aizpeldēju ekstāzē par viņas burvīgumu, bet viņu es nesaistīju, lai gan tika visžēlīgi atļauts šad tad atrakstīt, lai parunātos par vienu tēmu, kas mums ir kopīga. Viņa man patika no visiem šādiem randiņu partneriem vislabāk. Jau kopš brīža, kad viņu ieraudīju, līdz pēdējai minūtei, kad redzēju viņu aizejam. Randiņš bija ok, likās, ka vismaz parunāties viņai patika, mums bija daudz kopēju tēmu, viņa neatvadījās nepieklājīgi ātri, likās izklaidēta, bet es saprotu, ka ne katrs cilvēks ir tev piemērots un tavā gaumē, tas ir normāli.
Tomēr sāp, protams. Droši vien ir sāpējis arī tiem, kuriem es pasaku nē. Vai varbūt ne sāp, bet nepatīkami. Man pa īstam sāp, jo es nekad nebiju satikusi tik apburošu cilvēku, kas man pirmajā piegājienā liktu pazaudēt galvu. Es jau randiņa beigās sapratu, ka nebūs, bet nespēju un nespētu aizmirst viņas elegantās kustības, fantastiskos, garos matus, un spoži zaļās acis. To, kā viņa runāja, it kā dvēselē būtu miriādes dažādu pasauļu, katra skaistāka par iepriekšējo.
Pašvērtējumu tas neskāra, neapvainojos, neesmu pat īsti skumja, bet tāds nelabs dūriens sirdī ir palicis, un aizmirst šo tikšanos arī nevaru. Tāda jau es esmu, kā no deviņpadsmitā gadsimta, kad tikšanās vēl kaut ko nozīmēja, nevis tika meklēta nākamā, nedomājot un aizmirstot. Tas bija kaut kas tāds, par ko saka, ka aizskāra dvēseli līdz pašiem dziļumiem.
Var jau arī būt, ka es pati kaut ko sabojāju, jo paskatoties vien uz viņu man aizkrita balss, un droši vien uzvedos dīvaini, pārāk nedroši, bija bail kaut kā viņu aizskart, kaut ko sabojāt, ko stulbu pateikt. Lai gan visticamāk es vienkārši nederēju pēc izskata, jo kopēju tēmu mums bija ļoti daudz. Nezinu un prasīt negribu, bet pateicu gan, kā jūtos, jo komplimenti pat nākuši no cilvēka, kuru otrreiz satikt negrib, viņai patika.
Un vēl - ja tādi cilvēki vispār pasaulē vēl pastāv, tad ir cerība satikt kādu ne gluži kā viņa, bet tikpat burvīgu, un varbūt tai būtnei arī es likšos burvīga.

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: