Sun, Aug. 23rd, 2020, 11:56 am
Klusēšana

Man būtu ļoti daudz jāklusē, bet es nemāku. Es varu dienām ilgi ne ar vienu nesarunāties, bet es nemāku paklusēt. Man būtu jāmāk.
Tā kā es nemāku, tad "I regret to announce — this is The End. I am going now. I bid you all a very fond farewell."
Ne jau pa īstam, nē, bet kaut kur iekšā es tomēr jūtos ierāvusies sevī un laikam šī bija pēdējā reize, kad es mēģināju saglabāt cieņu pati pret sevi. Daudz labāk ir būt glodenītei. Smukai, mīlīgai, nekaitīgai, bet ķepiņām, iekost nevar un pat negrib, bet padevīgi nometīs astīti.
Mana personība atkal ir sadrupusi gabalos, un es kārtējo reizi nesaprotu, kā tad man to veidot. Kur ir tas līdzsvars starp to, ko es varu, un ko man vajadzētu varēt, un kur ir tā mēraukla, kas man var parādīt, ko upurējot es tomēr iegūšu sirdsmieru.
Visu upurējot nevar, jo izskatās, ka man tad būtu jānomet arī galva un jāizaudzē vietā labāka, bet es nemāku, lai cik ļoti negribētu.
Tā sajūta, ka visa mana eksistence ir tikai traucēklis kā pašai, tā it sevišķi visiem citiem, ir atkal pārmākusi visu manu dzīvi, visas citas jūtas un domas, un es nespēju savākt kopā nekādu iemeslu, pat ne ieganstu kaudzīti, ar ko pierādīt sev, ka mana eksistence tomēr ir ar plusa zīmi.
Būtu pašai tā dzīvotgriba, tad nospļautos uz visiem citiem, ja nav, tad nav, bet nu nav tas pietiekams iemesls, un sajūta, ka man izbeidzoties visi atviegloti uzelpotu, nav tā labākā, lai kaut kā sevi piespiestu. Biju kļuvusi tik produktīva, bet tagad atkal ir pilnīga bezjēdzības sajūta.
Es zinu, ka no līdzīgām bedrēm jau ir izdevies izrāpties, bet tā kārdinošā sajūta atkal sākt domāt, ka šī ir pēdējā, vairs neatstājas.
Kaut būtu vairāk klusuma. Mana balss ir vai nu skaļa vai nekāda, citādāk es nemāku. Gribētos klusumu un mieru, un droši vien tas pienāks tikai līdz ar smadzeņu izslēgšanos.