Tue, Jun. 30th, 2020, 12:01 pm
Reālistiskie feiki

Kopš Jāņiem jau jutos daudz labāk, bet tas tomēr vēl bija pārāk trausls stāvoklis. Nevajadzēja man bakstīt to problēmu, bet es pabakstīju, un rezultāts bija tāds, kādu es gaidīju, bet kādu biju cerējusi tomēr nepiedzīvot.
Cik cilvēki var būt ļoti nevērīgi, es gan jau arī. Tā garām ejot izmest lietas, kas būtu jāpasaka ar pietiekamu dziļumu. Tā izspurgt ļoti lielas lietas it kā tie būtu visiem jau sen zināmi sīkumi. Jā, ir jau arī. Tā esmu es, kas nez kāpēc gaida kaut kādus brīnumus. Kaut kādu smieklīgu atsaucību, kur ir tikai pierastā, sterilā garām iešana.
Ko es iedomājos, es vispār nesaprotu. Es vēl joprojām nesaprotu. Es zinu tikai to, ka man diemžēl ir jāiedomājas, jo citādāk vispār...
Bet tā skaidrība ir veselīga. Skumja, bet ļoti veselīga. Gan jau es kaut ko citu iedomāšos, to es māku. Zinu, ka iedomājos, bet es vēl pagaidām esmu cilvēks, un tādas spēlītes mēs mākam ar sevi spēlēt gluži ideāli. To jau arī tas nozīmē - iedomāties, turēties pie vīzijām, bez briesmām, ka tās kļūs reālas. Tomēr jāizskatās tām ir diezgan reālistiski. Tāda ir cilvēka daba - gribēt feiku, baidīties no īsta, bet tam feikam ir jābūt kvalitatīvam.
Cik tas ir smieklīgi. Kādam tikai viens garām skrienot izmests teikums, bet citam visai tīkamas mirāžas sabrukums. Kaut es varētu pavisam pārcelties mirāžu pasaulē, kā daudzi citi to māk. Zināt, ka tā ir neīsta pasaule, nezaudēt veselo saprātu, bet tomēr dzīvot tur iekšā. Varbūt man ir par daudz smadzeņu, lai to spētu.