Fri, Jan. 3rd, 2020, 05:11 pm
Ding, dong, the bitch is dead

Es mēdzu cilvēkos izraisīt ļoti spēcīagas emocijas, to es jau zināju. No ekstātiskas sajūsmas un nelikšanas mierā vairāku gadu garumā līdz agresijai, vardarbībai un šausmīgam naidam, kā arī dīvainiem abu galējību hibrīdiem. Manī spēcīgas emocijas izsauc tikai daži cilvēki, un daži atsevišķos, retos gadījumos. Ir tādi, bet tie noteikti nebūs tikai virtuāli pazīstami, sen neredzēti (ar vienu izņēmumu) vai tik tikko kā pazīstami cilvēki.
Tad nu nebeidzami atkārtojas viens un tas pats scenārijs - kāds pret mani šausmīgi jūt, vienalga ko, un es ne manu, ne saprotu iemeslu, ne vispār baigi reaģēju. Nu, dažreiz līdz sakaitina, bet arī tad tas ātri var pāriet un aizmirsties. Cilvēki man raksta, kā mēs kaut kur, kaut kad, kaut kādā forumā esot kašķējušies, kādi ienaidnieki bijuši, bet es pat tādu niku neatceros.
Tad nu te ir viena čiksīte kā tā visa iemiesojums, ko varu ņemt par paraugu. Man ir pilnīgi vienalga, ka viņa par mani domā visu to šitu, ko vienreiz dzērumā ekspresīvi izpauda. Uz pāris dienām sakaitināja, bet tad es izdarīju secinājumus un viss. Viss sākās, kad es pateicu, ka nekad neesam bijušas draudzenes. No manas puses nebijām. Potenciāli tas varēja pienākt, bet viņa mani vairākas reizes piekāsa ļoti neglītos veidos pēc kā es izlēmu, ka tādu man nevajag, un aizmirsu, bez īpašām dusmām, bez nekā. Vienkārši viņa mani pārstāja interesēt. Draugu lokā visur kur uzpeldēja, bet es tā neko, lai ir.
Tad nu šai tomēr izsprāga vienreiz aizvainojums. Nu ok. Dura, kas dura, ja tik ļoti pieķer, ko es par šamo domāju, ja jau esmu tik dumja, emocionāla, neloģiska un vispār pilnīga muļķe. Ko tad tu tur birdini asaras, ka es tevi augstu nevērtēju? Jo esi pieradusi, ka 17 gadu vecumā tev piestāvēja biželes un super mini, un tagad nepiestāv un neviens vairs nekūst tavas ķiķināšanas priekšā? Man ir tāpat, bet es to esmu pieņēmusi.
Tad nu, kad šī sāka atkal cukuroties manā priekšā, un sevišķi liekuļoti prasīt, kā tad man iet, un vēl apskaut satiekoties, man pietika. Mēģināju griezties uz citu pusi un visādi izrādīt, ka man to nevajag. Nevis es dusmojos, bet man nepatīk, ka man cilvēks, kas tā par mani domā, liekuļoti skaras klāt un tēlo kaut kādu mīlestību. Kāpēc to vajag? Negribējās atgrūst vai ko, jo mums tie pasākumi tādi mierīgi, cilvēki pieraduši neko negatīvu neteikt, visu pieņemt.
Tad nu es aizrakstu, lai šama man neskaras klāt, lai liekuļoti nejautā, kā man iet, jo es zinu, cik slikti par mani domā, un galvenais - lai fiziski neaizskar, neapskauj, citādi man ir vēlme viņai ievilkt pa purnu. Tas attiecās tikai uz fiziskiem pieskārieniem. Un tagad iedomājieties, ka mani apskauj vīrietis, kura ciešos pieskārienus negribu. Kā to moderni sauc? Harassment. Fiziski pieskarties cilvēkam, kas to skaidri izrāda, ka negrib, ir pretīga uzmācība, un vēlme par to vilkt pa purnu tika nosaukta par... "draudiem fiziski izrēķināties". Bez paskaidrojuma, ka es to teicu tikai sakarā ar uzmācīgu apskaušanos. Ka es vienkārši esmu draudējusi fiziski izrēķināties.
Un kāda par to bija draudzeņu reakcija? Nekāda. Pilnīgi nekāda. Turpinājām runāt par mēnešreizēm, seksu, vīriešiem un sievietēm, darbu un atpūtu... un visu pārējo, izņemot sīku duru, kurai liekas, ka viss vienmēr centrējas ap viņu. Jo manas draudzenes vienkārši zina, ka es varu būt nejauka, bet ne par ko es nesolu "fiziski izrēķināties". Viņas man ir pietiekami gudras.
Kad ar krokodila asarām teksts tika rādīts manam mīļajam cilvēkam, lai kārtējo reizi nogarlaikotu un mēģinātu viņu sarīdīt pret mani, reakcija bija "hmm, jā, garšīga tēja vai whatever".
Un kāda man ir reakcija? Apnikums, nedaudz smieklu un vispār whatever. Laikam jau tieši to cilvēki nevar pieņemt, ka viņi kādam vienkārši neinteresē. Nevis kaislīgi ienīst, bet neinteresē, un gribētos kā mušu nopūst no krūzes malas. Mums katram ir gandrīz 7 miljardi cilvēku, kuri mums neinteresē. Tas ir normāli. Nespēt pieņemt, ka man kāds liekas vienaldzīgs, garlaicīgs, tāds pats kā citi, komunikācijai nevajadzīgs, laikam ir tik sāpīgi. Negribu ļaunu, negribu kāda acīs nomelnot, negribu drāmu un skaidrošanos, jo nav vērts. Jo vienkārši tas cilvēks nav to vērts.
Bet cik tomēr grūti paiet garām. Gribas iekost. Gribas celt brēku.
Stāsts jau nav par viņu. Stāsts ir par visiem tiem sīkajiem rējējiem, dramatizētājiem, seniem paziņām vai, viņuprāt, labākajiem draugiem vai ļaunākajiem ienaidniekiem. Es jūs labi, ja vispār atceros. Tā nu tas vienkārši ir.