Atskan tik ierastais un ausij netīkamais modinātāja "pīīī-pīīī-pīīī"... Viņš paver acis un cieši ieskatās vaininiekā, tas rāda par kādu pusstundu vairāk, kā, kad pēdējoreiz tajā skatījos pirms gulētiešanas...
Vai tiešām jau ir rīts??! Viņš negribīgi paceļ segu un ar nolemtības un iekšējas iznīcības pilnu skatienu vēlreiz paveras pulkstenī. To kaut kā pieklusinājis, viņš dodas uz balkona paņemt dvieli, kuru nupat pieslapinājusi rīta rasa un kurš būtu daudz sausāks, ja tiktu paņemts ieprekšējās dienas vakarā (pirms tās sasodītās pusstundas). Viņš dodas uz vannasistabu...
Tur, spogulī paskatīdamies uz sava no kakla uz leju pamodušās organisma vēl guļošo daļu, saprot, ka ir jānoskujas. A-ha... Ja manas sejas virsma ir x, skuvekļa platums y, un ātrums - z km/h... NĒ! Šoreiz, laikam, labāk būs iztikt bez aprēķiniem un uzreiz ķerties pie praktiskās daļas. Tīrs, glīgi saģērbies apakšbiksēs, ar asiņainu seju un izmazgātiem matiem viņš dodas uz savu istabu...
Autobuss pēc 1 minūtes... "Ja labi pacentīšos vēl varu paspēt uz to paskatīties pa logu," viņš nodomā, balastam somā likdams mācību literatūru, kura jebkurā gadījumā diezin vai tiks skolā izmantota.
Nākamais autobuss pēc 22 min, ar skolas nokavēšanu 0 - 10 min. Tātad atliek laiks vēl pasēdēt pie kompīša...

P.S. Tad Tesliiny vēl nezināja, ka nokavēs visu pirmo stundu un, ka skolas apmeklējumam tai dienā būs tīri kosmētiska nozīme...