December 23rd, 2015

• 12/23/15 12:43 pm
• Neslēpšu, man ir dalīts prieks par 2 metrīgas slēpes panākumiem Ņujorkā. Tas ir lieliski, ka puisim ļoti labi sanāk tas, ko viņš dara, bet vai tādēļ visai nācijai tagad katru vakaru jāčurā biksēs, jo čalīts iemeta grozā bumbu un veica dažus blokus. Varbūt man kaut kā baigi pieķēra tas moments, kad viņš būdams liderīgā noskaņojumā, NY spozmes šokēts, diezgan nievājoši izteicās par Latviju. Skaidrs, ka jaunam, eiforijā esošam čalītim tāds teksts var pasprukt, īsti neapzinoties sekas, bet man jau tomēr liekas, ja tā reiz ir pateikts, tad zināma ticība šādai frāzei jau teicējā iekšā sēž, jebšu stāv starp kājām.
  
  Un vēl tas neslēptais patoss ar kādu piemin sūro, grūto darbu, ko 2 metrīgais Kristaps ir ieguldījis. Protams, tas ir super, bet reti kurš no mums sūri, grūti nemācās, nestrādā, lai kaut ko sasniegtu. Vienīgā atšķirība, ka vairums mirstīgo par sūri, grūti sasniegto darbu, komplektā neparaksta kontraktu ar "Nike" un "American Airlines". Manuprāt, tas ir atzīstami, ko tas puisis tur dara. Lai dara! Bet tas grūtību oreols, kas tiek malts pa labi un pa kreisi ir tiešām nogurdinošs. Galu galā, ja viņš vēlētos iet Biedriņa taku, paspēlētu gadus 5 un varētu "pensionēties" bēdu nezinot. Nereāli grūti pēc tam Latvijā, Mežaparkā būs dzīvot, un kratīties "Koijotos" ar anoreksiķēm no Rīgas mikrorajoniem.
  
  Patiesi - lai viņiem visiem veicas!
• 0 commentsLeave a comment