January 4th, 2014

• 1/4/14 03:12 pm
• Izlasīju Joņeva "Jelgava 94". Kapitāls gabals. Tagad uzmācās sajūta, ka kaut kas ir palaists garām. OK, 1994. gadā man bija 5 gadi, bet tomēr
  tad, kad man bija tie 13-18, tā ārišķīgā izpausme bija tāda diezgan glamūrīga - pārāk maz dumpinieciskuma. Protams, straumei jau līdzi necentos iet, bet tas 2000. gadu sākums no tāda viedokļa bija diezgan sadirsts. Lūk, kas no tā visa ir iznācis - positivusnieku paaudze ir nospiedušā vairākumā. Nebija tāda skarbuma, kas tagad liktu ieslīgt nostaļģiskā šļurā ar smaidu uz sejas un aliņu rokās. Varēja jau vazāties pa ielām un bezmērķīgi dzert bonīti - tā arī mazliet darījām, bet tur kaut kas baigi pietrūka. Mēs it kā spītīgi turējāmeis un ar zināmu degsmi grābām idejas, mūziku, kkādu dzīves skolu no Joņeva paaudzes cilvēkiem - ne jau no Egona Reitera. Bļāviens, kkāda baigā čura te sanāca. Galva pilna ar visādām domām.
  Varbūt nemaz tik traki nebija, un varbūt tikai tagad tā liekas? Zināmā brīdī bija zināma kopība, klausījāmies tak zināmos hospitāļus, baložus un tā.
  ...
• 0 commentsLeave a comment