| 12:21a |
Tātad, pirmais studēja fiziku un matemātiku, vai datorus, kaut ko tādu. Viņš pirmais man parādīja datoru. Viņš bija trīs gadus par mani vecāks. Viņam bija klikšķis uz zinātnisko fantastiku un bioenerģiju, nu tur Apziņas parazīti un Rērihs, rupji runājot. Bija gan lasījis arī šo to citu. Mēs iepazināmies dejās, sarīkojumu deju kursos. Es viņu nemīlēju un līdz seksam nonācu galvenokārt aiz ziņkārības, kā arī mazliet apskurbu no paša fakta, ka man ir attiecības. Atkāpe - man tajā laikā bija skolas draugs, kurš gan bija manī iemīlējies, bet nevarēja pat noskūpstīt, otrkārt, viņam bija sarežģīti apstākļi, un mēs nevarējām pavadīt pietiekami laika kopā. Bet šis jaunais puisis ne tikai bija neprātīgi manī samīlējies un neslēpa to, bet bija arī gatavs būt ar mani pat vairāk nekā man vajadzēja, un gribēja arī seksu. Jāatzīst, glāsti bija ļoti uzbudinoši un ļāva man sevi ķermeniski iepazīt jaunā plāksnē. Atceros, mēs ziemā braucām no Viļņas un vai visu ceļu tamburā maigojāmies. Viļņā bija forši un vispār tam visam noteikti bija garša, tāda drusku retro, taču es drīzāk jūsmoju par notikumiem un sevi tajos, viņš bija tikai fons, viņam patika viss, ko es daru. Kad es domāju par to laiku, man prātā nāk Selindžera Frenija un filma par ķeizarieni Katrīnu, kurai bija tie brāļi mīļākie. Un vēl es atceros savu istabu un spoguli un vienu savu pašportretu ar īsiem tumšiem matiem kā Frenijai. Un sniegainu ziemu.
Kad es formāli zaudēju nevainību, mani vecāki bija pailgā braucienā ar kuģi, māsa mani pārlieku neuzmanīja un šis puisis palika pie manis vai katru nakti. Tomēr akts kā tāds notika tikai to vienu reizi, mammas gultā, jo tā bija platāka, un pēc tam man sagādāja problēmas izmazgāt asinis. Vēl bija tāds gadījums, ka vienuvakar mēs nevarējām atslēgt durvis, kaut tieši tovakar gribēju, lai viņš iet mājās. No rīta zvanīju draudzenei, izmetu atslēgu pa logu un viņa atslēdza durvis no ārpuses. Attiecīgi man nācās viņai stāstīt, kāpēc mans puisis nav varējis atslēgt durvis no ārpuses. Viņš viņai nepatika un nepatika nevienam, vismazāk jau augstāk minētajam skolas draugam, kuram bija šausmīga trauma, kad ieraudzīja šī te puiša čības manā dzīvoklī. Nebija jau forši, ka viņš tās čības atnesa, viņš vispār nemācēja distanci.
Atgriežoties pie seksa, pirmā reize man sāpēja un prieka nekāda. Tad jau tas petings pirms tam bija daudz labāks. Un vēl, pēc tam es vairs nevarēju ar viņu mīlēties, man vairs nepatika. Viņš gan bija no tiem, no kuriem es nebaidījos, es pat atceros, kā vienreiz pie viņa gulējām blakus un es salīdzinoši droši glāstīju pimpi, viņam bij diezgan liels, bet to es tikai tagad saprotu, tad jau man nebija iespējas salīdzināt. Taču es īsti nemācēju izdarīt, lai viņš pabeidz. Mutē ņemt man arī neienāca prātā. Viņš savukārt nebija tik brīvs un pieredzējis, lai man palīdzētu.
Tā kā es viņu nemīlēju, drīz vien man šīs attiecības apnika un viss sāka kaitināt. Diemžēl es nevarēju uzreiz viņam pateikt, ka viss cauri, un sāku vienkārši izvairīties. Bija jau pavasaris, un es jau biju satikusi savu lielo mīlestību, tur nekas uzreiz nenotika, bet nu šo es arī vairs nevarēju un tā mēs vienkārši netikāmies un viņš turpināja cerēt. Man kauns atzīties, bet man liekas, es viņam pateicu, ka viss beidzies, tikai rudenī. Bet par šo mocīšanu es pēc tam dabūju no citiem, ka maz nelikās. |