| 10:39a |
Šorīt es gribēju seksu, viņš nē. Jāatzīmē, ka parasti mums ir otrādi. Man visus šos gadus tikpat kā nekad nav gadījies, ka viņš mani negribētu, ka neatsauktos pieskārieniem. Man ir aizdomas, ka tā bija pārdomāta, smalka atriebība par manu vakara nogurumu, galvasāpēm, miega nākšanu vai citām prioritātēm. Tāpēc, kad sapratu - nebūs, raudāju gaužas asaras. Viņam stāvēja, taču pārējais ķermenis neatsaucās. Tik ļoti gribējās sajust viņu sevī, man tiešām no tā būtu bijis vieglāk nodzīvot šo dienu un tikt ar visu galā. Un izrādījās, vai pareizāk, kārtējo reizi pierādījās, ka es nemāku vilināt, kārdināt, manipulēt. Ka es ar viņu tikai tāpēc esmu tik ilgi kopā, ka tas nav bijis vajadzīgs. Vēlāk viņš mani bučoja un teica, ka mīl. Es viņam ticu, un otra nevēlēšanos tak vajadzētu respektēt. Es pati tik ļoti esmu izjutusi spiedienu. Taču mani nepamet doma, ka viņš vienkārši gribēja likt man saprast, kā tas ir, likt man izjust to vilšanos, kādu mēdzu sagādāt viņam. Pēc tam nožēloja, jo patiesībā jau viņš negrib, lai man sāp. Tagad acīs grauž un kaklā kamols. Varbūt ir vienkārši jānobriest, jāmācās aiziet laikā, atteikties uzreiz, kad redzi - nebūs, un arī pašai otrādā situācijā sevi nelauzt, teikt nē, iet gulēt. Darīt to lietu retāk un kvalitatīvāk, vai vismaz pēc abpusējas iedvesmas, ne kā pienākumu. Cik tālu tā mīlestības izpausme nelauž pašu? Es nevaru saprast, vai viņš ir stiprāks un ciena sevi vairāk nekā es, vai arī tā bija vienkārši atriebība. |