Tā steidzos pie draugiem uz kuģi, ka pa ceļam gandrīz sagāzu balonus Doma laukumā. Uz kuģa nonākusi, pat īsti neapskatījos, kur esmu atnākusi. Varbūt pirms tam nevajadzēja stubnitz saitu ievērtēt. Kuģis bija tik nekāds, ka nešķita pat pārdesmit minūšu uzkavēšanās vērts. Ierosināju doties atpakaļ uz Doma laukumu, kur nolaižot balonus gandrīz nācās izbaudīt draudzenes exjūrascūkas likteni, kura (lai miers viņas pīšļiem) mira pēc gāzes saelpošanās. Salāti Kaļķu vārtos bija ekselenti, velsiešu (?) tarzānu uzvaras kliedzieni arīdzan, bruģis manām mazšpiļkām šonakt kā pīlej ūdens un visbeidzot - pilnīgs, acumirklīgs atlūziens pāris sekundes pēc grāmatas atvēršanas lasīšanai gultā. Skaistus krāsainus sapņus parasti neesmu pelnījusi, bet šonakt gāju ekspedīcijā uz Ziemeļpolu un pasakainākus augus, pļavas un ainavas leduskalnu ieplakās vēl nekad savā mūžā nebiju redzējusi - nedz nomodā esam, nedz sapņos. Ja es to spētu uzzīmēt, tad nekautrētos sevi par atdzimušu Dalī godāt. Prieku par to nesabojāja grāmatas stūra iespiedums nabas apvidū šorīt no rīta. Pret grāmatām jāizturās ar cieņu. Jiiihaaaaaaa!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |