Bezvainīgu naivitāti (tādu kā bērniem) atgūt taču nevar, vai ne? Iespējams, var apgūt no jauna, bet tad tas ir tāpat kā samīļot ezīti. Redz, kāds smuks mazs ezīt’s. Pastiepies noglāstīt un rokā ieduras deva cinisma, deva it kā gudrības, deva aizdomu, deva maldīgas pārliecības, aizspriedumu utt. A vienkāršāk nevar, koa???
Man gribās sev asti. Pantērveidīgu vai vismaz parastā mājas kaķa veidīgu, tikai tad mazliet garāku. Kā es vicinātos! Sevišķi, kamēr aprastu. Kā bērnībā, kad tika izkopta speciāla gaitas tehnika, lai zirgaste slaidi šūpotos soļu ritmā. Vareni. ;)))
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |