Tādas dusmas! Es zinu, ka apsolīju sev nedusmoties, lai vecumdienās būtu omulīga, nevis nīgra paskata veča, tomēr.... dažu cilvēku aprobežotībai, ļaunprātībai un stulbumam nav robežu. Sākot ar idiotiem, kuri meža dzīvniekus stiepj uz pilsētas centru un tur pamet, un beidzot ar paziņas vīrieti, kurš viņu piekāvis un ‘palūdzis’ izvākties no viņas dzīvokļa. Manī ir tik lielas dusmas, ka, ja vien es būtu vīrietis vai man būtu melnā josta, es gandrīz būtu gatava doties personīgi piekaut to vīrieti. Es saprotu, ka tikai runāju un citādi palīdzēt nevaru, kā vien pabalstot morāli, piedaloties mantu izvākšanā, piedāvājot naktsmājas un novēršot domas no notikuma, jo ar visu pārējo viņai pašai jātiek galā, tomēr... es laikam esmu dzīvojusi rozā vatē, jo man vienmēr licies, ka sievietes, tādas lietas stāstīdamas, vai nu pārspīlē, vai arī tas notiek pļēguru ģimenēs. Redz, ka nē. Līdz brīdim, kamēr tā notiek ar kādu labi zināmu cilvēku. Laiks man arī kārpīties no siltās migas ārā un saprast, ka viss ir krietni &(*$#\āk, nekā man šķitis. Jo līdz šim laikam bijis tā – ko neesmu vēlējusies redzēt, to arī esmu pacentusies nesaskatīt. Nāksies – vēlos es to vai nē. Citādi, agrāk vai vēlāk, rozā vate pati pašķīdīs, migu kāds izārdīs un apkārt būs auksta, ļauna pasaule, kurai es nebūšu bijusi gatava.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |