Rudenī pirtis ir patīkamākas, nekā karstās vasarās. Kad tāds tikko nopērts, izmasēts, kūpošs un pliks iznāc no pirtiņas mežmalā, iegāzies aukstajā rasainajā zālē un skaties zvaigžņu pogainajās debesīs, tad visi darbi, neražas un rūsējošas mīlestības paliek kaut kur aizmirsti tālu aiz muguras. Esi tikai Tu, tumsa, debess klajums, ugunskura sprakšķi aiz pirts stūra un sajūta, ka viss ir labi un pats labākais vēl tikai būs :)
Lasīju sēnes mājas pagalmā. Gluži par pagalmu to nosaukt nevar, jo pagalma robeža manā sēņošanas vietā ir mežs. Ļoti nelielā platībā pielasīju pilnu kulīti ar beciņām. Sevišķi man patika tās svaigi šķīlušās. Tās, kuras izārdījušas sūnu paklāju sev apkārt vēlmē ātrāk no olām kļūt par cāļiem.
Svētdien mājās ēdu tās mātes gatavotajā dievišķīgajā mērcē un atskārtu, ka esmu pilsētniece. Jo man šķita dīvaini, ka pati tās esmu lasījusi.
Braucām apskatīt draugu zemes gabalu pie lielās Juglas. Tur pie pašas upes aug trīs ozoli, no kuriem viens ir dižozols. Palīdzēju draudzenei salasīt daudz, daudz zīļu. Zīļu vīriņiem. Mūsu sarunu ne par ko pārtrauc skaļi tarzānu cienīgi kliedzieni un divi draugi no dižozola ielec Juglā. Neesot bijis auksts. No niedrēs ieauguša vīteņa tiek nogaršoti apiņi, pāris no tiem tādus iegrauztus vēlāk atrodu uz grīdas pie mašīnas aizmugurējā sēdekļa.
Svētdien izbrauciens ar riteņiem pa dambi. Būtu bijis jaukāks, ja visiem saulainā laika iespaidā nebūtu uznākusi vēlme pastaigāties. Braucot galvenokārt nācās lavierēt starp satuntulētiem sīčiem, suņiem pavadās un uz braucamā ceļa nomestiem riteņiem. Tikai tālāk, pie Ako pieminekļa varējām izgāzties zālītē un klusējot pakošļāt jau sausās smilgas un pāri Daugavai priecāties par stāvajiem krastiem Daugmalē un bērzu dzlteni tonētajām šķipsnām.
Palasījos pārīti svešu SC žurnālu un pamanīju mīkstmiesi. Viņš gan netika lasīts, toties, ieraudzījusi viņa ikonu, pēkšņi iedomājos, ka mana dvēselīte noteikti izskatās kā balts, neizsargāts, plaukstā saritinājies tārpiņš. Un nokaunējos. Kurš gan vēlētos sev dvēselīti bālgana, trekna kaitēkļa paskatā? ;)))
Šodien tik ļoti samulsu par klienta man izrādītu uzmanību, ka sajutos bezpalīdzīga, pārāk kautrīga un nespējīga atbildēt ar standartfrāzi, nemaz nerunājot par veselīgu humoru. Pēdējo reizi tā biju jutusies aptiekā, 16 gadu vecumā, pirmo reizi iegādājoties pharmatex vaginālās tabletes. Pārliecībā, ka esmu jau liela, gudra un spējīga par sevi parūpēties, droši jautāju aptiekārei, pa cik kopā tās tabletes jāēd. Lieki piebilst, ka viņas atbilde mani ‘iedzina zemē’ un, ka tajā aptiekā neesmu rādījusies līdz pat šai dienai. Pilnīgi atšķirīgas situācijas, bet sajūtas vienas. Jocīgākais, ka mulsuma lēkmes nav pastāvīga parādība, bet gan periodiski neparedzami viļņi, kurus nespēju savienot ar citiem notikumiem vai sajūtām dzīvē, lai noteiktu to rašanās cēloni. Kā mana vecāmāte teiktu: “Nosarki kā lauku biete, ij ne pušplēsta vārda nebildusi”. Scheiss.....Scheibenkleister!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |