There are no shortcuts to any place worth going.

Sat, 30 Mar 2013 21:02:11 GMT

Man likās - ja būšu kārtīga meitene, sēdēšu mājās pēc darba, cītīgi pildīšu savus maģistranta pienākumus, ēdīšu veselīgi, neiešu tukšot litriem vīna ar savām draudzenēm Vecrīgas bāros, nesmēķēšu, nedarīšu muļķības, ja būšu labs cilvēks, laba meita, laba māsa, laba kolēģe un laba draudzene...ja būšu uzticīga un pacietīga, tad.. tad liktenis apžēlosies par mani un dos man otru iespēju. Bet dzīvē tā tas nenotiek. Dzīvē ir tā, ka es vienkārši gaidu uz to, kas nekad nenotiks. Un ir pagājis ilgs laiks.. ticiet man, laiks šoreiz galīgi man nepalīdz. Man vajag, lai kaut kas notiktu, lai būtu virzība.
Šim gavēnim ir jāpieliek punkts.

Sat, 16 Feb 2013 17:50:04 GMT

Kaut kā apnicis būt visiem par glābēju un dzīves jēgu. Gribas, lai beidzot tas princis atjāj pie manis un pārmaiņas pēc izlgābj MANI un ir MANA dzīves jēga.

Sat, 19 Jan 2013 09:58:39 GMT

Tāda sajūta, ka mūžību neesmu te bijusi. Nesatraucaties, es te esmu, tikai klusiņām lasu un vēroju no malas. Kā man iet? To laikam nezina pat mani tuvākie cilvēki. Kaut kāda noslēgtības sajūta, vieglāk ir pasmaidīt un pateikt, ka viss labi, nekā iedziļināties lietās, kas mani patiešām uztrauc un, nedod Dievs, vēl atklāties kādam un runāt par to. Skaļi, ar vārdiem. Nu nē. Vienmēr jau gribas pievērsties Cibai, kad iet slikti. Un nevienam jau nepatīk lasīt par to, cik kādam iet fantastiski. Tad nu piedodiet, ja tā padomā, tad slikti man neiet, tieši otrādi - viss iet tikai uz augšu. Ir dzīvoklis, kuru iekārtoju pēc savas gaumes un patikas un varu saukt par mājām. Ir darbs, kurš tik ļoti patīk un uzlādē, ka grūti iedomāties sevi šobrīd citur. Ir izvēlēs iespējas būt vienai vai dalīties. Laikam tikai tās saulītes pietrūkst. Piedzīvojuma. Jā, pietrūkst piedzīvojuma. Un piepildījuma. Mūžīgais izsalkums..

Thu, 14 Jun 2012 20:16:47 GMT

Kaut kā jau pieradu pie Pļavniekiem. Vairs nav tās sāpīgās atmiņas par to, kā te bija, jo nu tiek radītas jaunas un vecās tiek noliktas tālā plauktiņā. Tikai šodien tāds skumīgs vakars, te nav neviena ar ko aprunāties, ar ko samīļoties. Kaut arī saucu šīs par savām mājām, tomēr tādos vakaros kā šis, tā vien iedur sirds apvidū tas, ka blakus istabā nav mammuka, kam bēdas izstāstīt, nav kas apsola, ka viss būs labi. Bet to ik pa laikam vajag. Un negribas jau arī uz katrām bēdām zvanīt, jo katram ir savas, par ko domāt.
Un sapņi. Kaut arī gulēšana pēdējos mēnešos ir zelta vērta un mošanās bez modinātāja ir kļuvusi par ekstru, tie jocīgie sapņi bojā visus miega priekus. Laikam tomēr vēl zemapziņā ir tās atmiņas iesēdušās. Rūgtums, aizvainojums un, vispār, izmisums. Kaut kā jātiek no tā visa vaļā. Bet kā lai atrod laiku sev, ja visi tikai ņem un ņem un sūc no manis kā vampīri, ka pašai neatliek sevis?
Šorīt brokastojot beidzot atvēru Amerikas grāmatu. Diezgan riskanta padarīšana, jo tā var arī nokavēt darbu, un mēs visi zinām, kādi paliek vampīri, kad viņi ir izsalkuši.. Bet nosolījos sev, ka drīzumā atradīšu tās dažas dienas, lai apsēstos un izlemtu.

Sun, 10 Jun 2012 16:59:47 GMT

Šodien izdarīju kaut ko šokējoši neticamu - neskatoties uz to, ka ir svētdiena, es izgāju no mājas! Bet tas vēl nav viss! Es uzsēdos uz riteņa un no Pļavniekiem aizbraucu ciemos pie vecākiem Iļģuciemā un atpakaļ. Lēnām minoties cauri pilsētas centram dabūju apskatīt un izbaudīt Rīgu tā, kā to nevar izdarīt pārpildītā un smirdīgā sabiedriskajā transportā. Vispār secināju, ka Rīga ir patiešām ļoti skaista un būtu žēl to visu pamest.

Tue, 05 Jun 2012 19:10:02 GMT

It kā jau darīt ir ko, trīs darbi un tā.. Pseido-darbi, es teiktu. It kā eju, raujos, cenšos, nogurstu, izbesos, sapņoju par brīvdienām un vispār.. It kā pārmaiņas ir, bet vajag vēl drusku, tā, lai iekšā prieks un setisfekšans par padarīto. Man laikam tomēr vajag just to jēgu apakšā.

Wed, 25 Apr 2012 19:50:55 GMT

Grūti atrast sev vietu. Māju nav, darba nav, privātajā dzīvē apjukums tāds, ka pati sev liekos sveša. Mētājos kā netīra zeķe centrifūgā, ar katru atsitienu domājot: there has to be more to life...

Sun, 01 Apr 2012 19:12:24 GMT

Kāāā man nepatīk tā sajūta, kad saproti, ka tu zini to, ka neko nezini. Un tad gribas uzzināt, bet visu jau nekad nepaspēsi. Laiks, grrr.

Mon, 16 Jan 2012 11:17:46 GMT

Gribas izvēdināt galvu, bet grūti kaut kur aiziet ar sasaitētu kāju...

Fri, 23 Dec 2011 19:44:26 GMT

Pateicoties Larsam von Trīram, vairs nespēju normāli lietot vārdu melanholija un šaubos, vai šī sajūta pāries. Pēcgarša.

Wed, 14 Dec 2011 17:35:40 GMT

Slimošana. Tā retā reize gadā, kad neesi paģirains, bet tualete un ledusskapis tik un tā liekas nesamērīgi tālu no gultas un jebkuras distances mērošana parasti šaurajā mājvietā liek sirdij dunēt kā pēc maratona.

Wed, 07 Dec 2011 12:39:38 GMT

Laikam jālaiž tas X-mas spirits iekšā, citādi pārāk maz tā sentimenta mums dzīvē.

Mon, 14 Nov 2011 17:47:43 GMT

Cilvēks neapzinās savu radošo kapacitāti un darbu apjomu, pirms tas viss viņam neuzkrīt uz galvas un nav citu iespēju, kā vien tikt ar to galā. Bet pats interesantākais ir tas, ka tagad ir azarts, gribas vēl un vēl, jo kā tad lai citādāk uzzina uz ko un cik daudz tu esi spējīgs?

Wed, 26 Oct 2011 16:52:39 GMT

Vakar vakarā sēdējām ar draudzeni pie kompja, sērfojot sociālajos portālos, rijām čipsus, dzērām pārsaldinātas sulas un sūdzējāmies par to, cik dzīve ir netaisna un cik grūti tagad atrast normālu veci. Tā nu one thing led to another un nolēmām uztaisīt sociālo pētījumu, piereģistrējoties kādā iepazīšanās portālā (uzsvars uz "sociālo pētījumu", jo neviena no mums nav gatava atzīt, cik izmisušas patiesībā esam). Pārdomas, vai to vajag, bija ilgas, jo pirmais jautājums, kas man iešaujas prātā, par cilvēku, kas apmeklē šādus portālus ir - kas ar viņu nav kārtībā? (yeah, I know, nav jau tā, ka mēs būtu labākas par pārējiem). Īsāk sakot, ielikām bildi, norādījām vecumu un intereses, nu tā, pa pieklājīgo un bez fleitēšanas, atlika tikai gaidīt. Pēc nepilnas stundas, pāris piedauzīgiem piedāvājumiem un pāris jēlām pick-up frāzēm, kas pat īsti nebija pick-up frāzes bet gan stulbi "tu man simpatizē un tu i smuk`" teksti, atmetu šim pasākumam ar roku un aizgāju gulēt. Šodien pamodos ar jaunu cerību mainīt stereotipus par šādiem portāliem un, ielogojusies savā jaunajā profiliņā, ķēros klāt sadaļai "manas saderības". Un te nu sākās joki, protams, kadri tādi ne pa jokam, starp vīriešiem treniņbiksēs (maigi teikts, ka gribējās raudāt), tiem, kuru mammām gribētos iemācīt ļaut dēliem pašiem saģērbties, un citu galējību - vīriešiem, kas sevi saukā par lāčukiem un runčukiem (te nu es patiešām ievaidējos), izrādās ir arī vairāk vai mazāk sakarīgi vīrieši. Kā es to zinu? Tāpēc, ka viens pēc otra sāka uzpeldēt man pazīstami puiši - kolēģi, draugi, pat viens bijušais puisis (bail bija skatīties tālāk un atrast vēl kādu). Un patiesībā, ieraugot to, bija tāda sajūta, ka negribot esmu atklājusi kādu viņu noslēpumu. Nerunājot jau par to, ka sāku domāt, vai sadaļai "manas saderības" vispār ir kāda jēga. Protams, neesmu tik naiva, lai domātu, ka bezdvēseliska interneta sistēma varētu atrast manu "match", no otras puses, varbūt viss jaunais ir labi aizmirsts vecais un tā vietā, lai meklētu adatu siena kaudzē, man vienkārši ir jāielogojas draugiem.lv, jāizvēlas zināmas vērtības un jāsāk drukāt?

Mon, 24 Oct 2011 12:09:34 GMT

Ja kāds mani aizvestu uz Coldplay koncertu, nu vai vismaz sastādītu kompāniju un pateiktu - davaj, braucam! Es būtu ļoti ļoti ļoti laimīga.

Thu, 13 Oct 2011 17:30:57 GMT

Sēdēt tumšā istabā pie kompja manām acīm ir tīkamāk nekā sēdēt gaišā istabā, kad lampas žilbina acis. Kā izrādās tomēr esmu nedaudz tumsoņa. That`s all I`ve got for you tonight, folks!

Sun, 14 Aug 2011 15:05:23 GMT

Tagad varētu piekrist gandrīz visam, lai tikai nebūtu jāsēž mājās un jādomā. Pēdējās diennakts laikā esmu noskatījusies divas, DIVAS romantiskās filmas un tagad tāda sajūta, ka taustiņi paliek lipīgi no tā cukura, kas nāk no manis ārā.

Fri, 12 Aug 2011 13:32:38 GMT

Šorīt, braucot tramvajā, kārtējo reizi savu mp3 mūzikas devēju atstāju mētājamies somā un ieniru apkārtējo sarunās. Šoreiz manu uzmanību pievērsa kāds nezināmas pilsonības (visticamāk viens no mūsu draugiem angļiem) 28 gadus jauns vīrietis (jā, es pat zinu, cik viņam gadu). Viņš drudžaini zvanījās visam savam tālruņa katalogam un diezgan lauzītā, bet apsveicami pareizā latviešu valodā (ko daudziem Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu pamācīties) stāstīja savu bēdu stāstu. Esot apzagts - nezinu kur un kā, to daļu viņš izlaida, bet īsāk sakot, viņam neesot ne pases, ne kredītkartes, bet gribot tikt mājās (kuras, kā pēc turpmākās sarunas nopratu, ir Londona vai kaut kur lidojot cauri Londonai). Kad tālruņa opcijas tika izsmeltas, viņš pievērsās pārējiem tramvaja pasažieriem, stāstot savu nelaimi un lūdzot palīdzību. Pēc pāris vienaldzīgiem atteikumiem puisis laikam saprata, ka viņam ir lielākas iespējas savu lūgumu nokrāsot zaļu un pakārt kokā, nekā sagaidīt no apkārtējiem atsaucību, ko viņš arī darīja zināmu, nomurminot, ka pats neticētu, ja šajā valstī kāds brīvprātīgi viņam piekristu palīdzēt. Tā nu es stāvēju, nodurtu galvu, iekrampējusies somā, kurā atrodas mani pēdējie desmit lati līdz avansiņam, un mierināju sevi, ka gan jau cilvēki atsakās palīdzēt nevis tāpēc, ka ir tik egoistiski un vienaldzīgi, bet gan tāpēc, ka puisis bija briesmīgi neglīts. Nezinu, bet tajā brīdī mani šis attaisnojums mierināja. Tam visam pa virsu vēl iekāpa kontrole. Puisis sašļuka vēl vairāk un izkliboja ārā. Bija tik žēl neglīto puisi, un sajutos tik vainīga, ka atviegloti uzelpoju, kad viņš aizkliboja, jo zināju, ka biju izsprukusi no neērtās "I`m sorry, but I can`t help you" sarunas. Guilty.

Thu, 11 Aug 2011 16:19:47 GMT

Es no sirds ticu, ka domām ir spēks. Jums ir kādreiz gadījies saņemt pliķi sejā no kaut kā augstāk stāvoša (es ļoti ceru, ka tagad jūs neiedomājāties par savu priekšnieku)? Lūk, domu spēks ir tad, kad jūs daudz domājat par un ap, kā būtu ja būtu, bet par to visu kā tādu tālu nākotnes projektu aka "varbūt drīz saņemšos". Bet tad vienā brīdī jūs stāvat kails savā dušā ar sajūtu, ka pats esat ietriecis sev dunci mugurā ar tik nodevīgām domām un nevarat izlemt, ko lai dara pirmo - sniegties pēc dvieļa vai vienkārši izvemties. Jo TAS ir noticis - jūsu domas kļuvušas par realitāti. Tad nekas cits neatliek kā noslaucīties, saģērbties, ievilkt elpu un aprast ar savu jauno dzīvi. As you wished.

Mon, 08 Aug 2011 10:23:23 GMT

Šorīt pamodos ar sajūtu, ka kaut kas ir jāizdara. Ne jau jāizslauka grīda vai jālikvidē netīrā trauku kaudze, bet nu tā pa īstam kaut kas jāizdara, kas prasītu vairāk pakustināt pelēko šūnu, kura no pēdējā gada bohēmas drošvien kļuvusi zaļa vai arī sarkana kā vīns, kas tiek liets iekšā vairāk nekā vajadzētu. Tā nu es jau divas stundas sēžu, klausoties Adeles sirdi plosošajās balādēs un želoju sevi par to, cik dzīve ir netaisna. Cik ātri paskrien vasara, cik nekaunīgi ir kļuvuši darba devēji, kuri manipulē ar nabaga strādāt gribētājiem un cik nemanāmi rokās kūst nauda, kas slinki un negribīgi nopelnīta. Kamēr cenšos izkļūt no šīs sirdi un paš-apziņu mierinošās self-pity spēlītes, jau ir nokačājies viss Adeles albums, kuru nu likšu uz repeat ar cerību noslīcināt visu pasaules rūgtumu jaunās superzvaigznes hipnotizējošajos balss toņos.

Wed, 06 Jul 2011 07:24:55 GMT

Tikko apmācīju praktikantu. Sajutos liela un varena. Hihihihi.

Wed, 22 Jun 2011 09:33:56 GMT

Zinu, jau zinu, ka pagājis tikai nedaudz vairāk kā mēnesis, kopš atgriezos no ASV, bet jau griezu zobus no skaudības, kad šodien skatījos draugu ceļojumu galeriju. Ai kā gribas! Debesis tur tik zilas un saule tik spoža un ūdens tik dzidrs! Protams, visur ir labāk nekā tur, kur esmu es - vecais labais niķis. Vasaru es esmu pati sev noteikusi par kluso mēnesi ceļojumiem, jo vasara taču Latvijā ir tik skaista! Bet diemžēl tā liekas tikai līdz brīdim, kad kāds saliek draudziņos galerijas no ceļojumiem. Bet nekas, gan jau drīz es arī kaut kur došos.

Tue, 24 May 2011 06:58:14 GMT

Šodien pilns ar izlaidumniekiem. Skaisti! Sajutos tik veca un nevienam nevajadzīga... Ko tik es neatdotu, lai atgrieztos vidusskolā un visu izdarītu vēlreiz - šoreiz pareizi. Eh!

Wed, 18 May 2011 13:28:33 GMT

Nezinu kāpēc, bet ir sajūta, ka es nepatīku cilvēkiem. Ir tikai daži, kuri ir tādi paši kā es, kuri mani saprot.

Wed, 18 May 2011 13:01:21 GMT

Pusaudžu gados es apskaudu visas rudmatainās-vasarraibumainās meitenes, jo viņas bija līdzīgas Annai no Zaļajiem jumtiem.