|
Jan. 19th, 2013|11:46 am |
|
Tāda sajūta, ka mūžību neesmu te bijusi. Nesatraucaties, es te esmu, tikai klusiņām lasu un vēroju no malas. Kā man iet? To laikam nezina pat mani tuvākie cilvēki. Kaut kāda noslēgtības sajūta, vieglāk ir pasmaidīt un pateikt, ka viss labi, nekā iedziļināties lietās, kas mani patiešām uztrauc un, nedod Dievs, vēl atklāties kādam un runāt par to. Skaļi, ar vārdiem. Nu nē. Vienmēr jau gribas pievērsties Cibai, kad iet slikti. Un nevienam jau nepatīk lasīt par to, cik kādam iet fantastiski. Tad nu piedodiet, ja tā padomā, tad slikti man neiet, tieši otrādi - viss iet tikai uz augšu. Ir dzīvoklis, kuru iekārtoju pēc savas gaumes un patikas un varu saukt par mājām. Ir darbs, kurš tik ļoti patīk un uzlādē, ka grūti iedomāties sevi šobrīd citur. Ir izvēlēs iespējas būt vienai vai dalīties. Laikam tikai tās saulītes pietrūkst. Piedzīvojuma. Jā, pietrūkst piedzīvojuma. Un piepildījuma. Mūžīgais izsalkums.. |
|