|
Jun. 14th, 2012|10:58 pm |
Kaut kā jau pieradu pie Pļavniekiem. Vairs nav tās sāpīgās atmiņas par to, kā te bija, jo nu tiek radītas jaunas un vecās tiek noliktas tālā plauktiņā. Tikai šodien tāds skumīgs vakars, te nav neviena ar ko aprunāties, ar ko samīļoties. Kaut arī saucu šīs par savām mājām, tomēr tādos vakaros kā šis, tā vien iedur sirds apvidū tas, ka blakus istabā nav mammuka, kam bēdas izstāstīt, nav kas apsola, ka viss būs labi. Bet to ik pa laikam vajag. Un negribas jau arī uz katrām bēdām zvanīt, jo katram ir savas, par ko domāt.
Un sapņi. Kaut arī gulēšana pēdējos mēnešos ir zelta vērta un mošanās bez modinātāja ir kļuvusi par ekstru, tie jocīgie sapņi bojā visus miega priekus. Laikam tomēr vēl zemapziņā ir tās atmiņas iesēdušās. Rūgtums, aizvainojums un, vispār, izmisums. Kaut kā jātiek no tā visa vaļā. Bet kā lai atrod laiku sev, ja visi tikai ņem un ņem un sūc no manis kā vampīri, ka pašai neatliek sevis?
Šorīt brokastojot beidzot atvēru Amerikas grāmatu. Diezgan riskanta padarīšana, jo tā var arī nokavēt darbu, un mēs visi zinām, kādi paliek vampīri, kad viņi ir izsalkuši.. Bet nosolījos sev, ka drīzumā atradīšu tās dažas dienas, lai apsēstos un izlemtu. |
|