|
Aug. 8th, 2011|01:01 pm |
|
Šorīt pamodos ar sajūtu, ka kaut kas ir jāizdara. Ne jau jāizslauka grīda vai jālikvidē netīrā trauku kaudze, bet nu tā pa īstam kaut kas jāizdara, kas prasītu vairāk pakustināt pelēko šūnu, kura no pēdējā gada bohēmas drošvien kļuvusi zaļa vai arī sarkana kā vīns, kas tiek liets iekšā vairāk nekā vajadzētu. Tā nu es jau divas stundas sēžu, klausoties Adeles sirdi plosošajās balādēs un želoju sevi par to, cik dzīve ir netaisna. Cik ātri paskrien vasara, cik nekaunīgi ir kļuvuši darba devēji, kuri manipulē ar nabaga strādāt gribētājiem un cik nemanāmi rokās kūst nauda, kas slinki un negribīgi nopelnīta. Kamēr cenšos izkļūt no šīs sirdi un paš-apziņu mierinošās self-pity spēlītes, jau ir nokačājies viss Adeles albums, kuru nu likšu uz repeat ar cerību noslīcināt visu pasaules rūgtumu jaunās superzvaigznes hipnotizējošajos balss toņos. |
|