| |
[Dec. 14th, 2010|03:37 pm] |
|
Ir tā, ka nav jau nemaz tik kardināli daudz kas jauns noticis. Šis tas jau ir, bet vairāk ir tas, kas sakrājas iekšā. Pārdomas, sajūtas, pārdzīvojumi - tas viss aug, un it kā gribas padalīties, uzrakstīt un pastāstīt, bet vienmēr liekas,- nu kam tad tas interesēs, ka man ir tas un šitas, bet gribētos tā un šitā. Un vienmēr liekas, ka tās sajūtas ir pa smagu, lai par tām vēl runātu un dalītos. Vajag, lai paiet laiks, vajag apdomāt un saprast kaut ko pašai. Beigās tas viss krājas un netiek izlaists uz āru, krājas un krājas līdz vienu brīdi tu izvemies vai vismaz sabrūc un izplūsti kā lielā ūdenskritumā, bet kad nomierinies, tas viss, kas bijis, kļuvis tik nenozīmīgs, ka vairs patiešām nav vērts par to runāt. |
|
|