seneka

šodien biju uz tusiņu, kur dāmas runāja par ceļošanu, sākot no Madagaskaras un beidzot ar Venēciju. Es ar savu sīko jutos, kā...... . ne jau cilvekos vaina, bet manī, ko es varēju teikt un rādīt, kā mans vecākais matemātiku apgūst un jaunākais dārziņzinības. Aizbraucot tik tālu ceļu - autobuss, stunda ar vilcienu, kājām 20 minūtes, es no puikas, kam 4 gadi, neko vairāk nevaru gribēt, kā niķus un stiķus. Vienalga jutos, kā muļķe, kas to vien zina kā vārīt kartupeļus un slaucīt pakaļas. Bedīgi, bet tā ir un ne pie vainas citi. Lācītis ir bēdīgs.