seneka

Cik jauks laiciņš. Kā es mīlu pavasari. Spurlapes vairojas kā trakas, tikai neapaugļo. Pārdomāju dzīvi un darāmos darbus. Nospriedu, pie kājas, lai viss veļas vien tālāk. Kas no tā mainās, nekas. Dzīve iet uz priekšu. Es tai līdz. Nu nebūs dārziņa sīķim, nekas. ņemšu uz darbu līdz. Skatās uz mani viens ar neko neredzošām acīm un nedzirdošām ausīm un nesaprotošām domām, nekas, pārdzīvošu. Es esmu stipra. Un varu pastāvēt pati par sevi, neatkarīgi ne no viena. Tikai dziesmā lūdzas, mazliet mīlas, mīļuma, siltuma. Nu nevedīs mani neviens uz Moricsalu, par Munameģi nemaz nerunājot. Nekas, pati varu aizbraukt. Laiks skrien un vientulība nemaz nav sliktākā lieta. var jau žēloties un asaras liet, bet vai tas ir labākais. Ja katrs sīkums otrā kaitina, labāk sākt dzīvi no jauna. Vai varbūt meklēt vainu sevī, neesmu jau nekāda dievgosniņa. Traka, traka pasaule.

Eh, nepārlasīju, gan jau kāds gramatiķis izlabos.