Par Tekstiem - Julio Cortázar: The Southern Thruway

Subject:	Julio Cortázar: The Southern Thruway
Time:	12:49

Ar tādu pašu nepacietību kā dāmas gaida, kad beidzot varēs varēs izģērbties pavasarim, es gaidīju, kad beidzot (!!!!!) tekstu ietvaros man būs lemts rakstīt par daiļliteratūru. Nu šis brīdis ir klāt un liktenīgais darbs ir Hulio Kortasāra stāsts „The Southern Thruway” (ļoooti vulgāri īss, bez sasodītās iedvesmas rakstīts satura pārstāsts = sastrēgums uz kāda Francijas lielceļa maigi sakot ieilgst, cilvēkiem rodas gan praktiskas, gan emocionālas problēmas).

Jau sākumā paskaidrošu, ka neskatoties uz to, ka jau sen esmu gribējusi savu latīņamerikāņu rakstnieku harēmu papildināt ar H.Kortāsāru, pilnīgi apbrīnojami, bet „The Southern Thruway” ir pirmais, kas nonācis manās rokās. Tāpēc nekādā gadījumā šis ieraksts nevar tikt attiecināts uz šī autora daiļradi kopumā.

Ar kāda autora darba lasīšanu pirmo reizi īstenībā ir tāpat kā ar iepazīšanos ar vīrieti – tu nekad nevari būt pilnīgi „tīra” – nu tādā nozīmē, ka bagāžā vienmēr nāks līdzi:
1) tava pagātnes pieredze (līdz ar to automātiski arī salīdzinājumi),
2) tavu draugu sajūsma/skepse (automātiski – noskaņošanās par labu/sliktu),
3) panākumi/problēmas citās dzīves sfērās (automātiski – labāks/sliktāks noskaņojums) un visbeidzot arī
4) tāds sīkums kā intuīcija.
Tam visam, protams, nevajadzētu nekādā veidā ietekmēt profesionāla literatūrkritiķa darbību, bet tā kā man līdz profesionalitātei šajā jomā ir tikpat tālu, cik Latvijai no geju un lesbiešu laulību legalizēšanas, tad atļaušos pakavēties pie pirmā punkta un informēt lasītājus, ka nebiju gluži nevainīga jaunava un, lasot „The Southern Thruway” man diezgan ļoti bija jādomā par šādiem saviem pagātnes sakariem (lasīt – iepriekšējām kultūras pieredzēm) : G.G.Markesa daiļrade (mana mūža lielā mīlestība), E.A.Po stāsti (romantiskas attiecības apm. 2009. gada maijā), Futūrisma manifests un tā dibināšana (kaisles pilna nedēļa pēc Stroda ieteikuma), Žaka Tatī filma „Satiksme” (mans pēdējā laika lielākais grēks – Kinolektorijs „K.Sunī” 1. aprīlī).
Lūk kas kopīgs „The Southern Thruway” ar visu minēto:
ar Markesu – autora latīņamerikāniskā izcelsme un drūmi vēstošā ilūzija
ar Po – drūmi BAISU vēstošā ilūzija (bez jebkāda pragmatiska pamata)
ar Futūrismu – mašīnu markas, detaļas, benzīns un citas figņas, kas, protams, kultūrā izdzīvo pēc principa „ iziet caur pretējo” – līdz ar to efekts iespaidīgs, bet tomēr mani kaut kā nesajūsmina
ar Tatī – tikai lielceļš, automašīnas un problēmas, ātrās kadru maiņas - citādi – pilnīgi nekas.

Neskatoties uz visu šo pārbāztību smadzenēs tā pa lielam man Kortasāra stāstu izdevās lasīt tā kā parasti lasu daiļliteratūru – redzot to kā filmu. Tikai atšķirība tāda, ka parasti pati esmu kādā no tēliem, bet šoreiz drīzāk biju kā tāds vēl viens stāsta varonis, kurš arī ir nokļuvis minētajā situācijā, bet kuru autors nav uzskatījis par vajadzību pieminēt. Tas izskaidrojams ar Kortasāra izvairīšanos tēlus nosaukt vārdos un citādi ārēji personificēt (taču tas nemaina to, ka sāku just tiem līdzi). Iespējams, es roku nepareizajā virzienā, bet tas man liek vilkt paralēles ar mūsdienu interneta vides „anonimitāti”, kur visi ir ļoti anonīmi, tikai nez kāpēc tāpat sākas strīdi, dzimst idejas, jūtas, attīstās attiecības, un kāds beigu beigās cieš.

Tas, kas mani „The Southern Thruway” sajūsmināja ir Kortasāra teju hipnotiskā spēja iedarboties uz manām maņām – es salu, izgaršoju ūdeni, vēlējos iet dušā, mīlēties un izstaipīt kājas līdz ar stāsta varoņiem. Nav jau nekas neparasts, ka jūtam līdzi kāda darba personāžiem (būtu pilnīgi truli, ja tā nebūtu), bet tik fizioloģiski uz mani kāds iedarbojās pirmo reizi. Ja nu vienīgi neskaita tās reizes, kad lasot kādu grāmatu (Koelju vārdā nesauksim) ir gribējies vemt.

Kopumā varu teikt, ka „The Southern Thruway” noteikti nav mīļākais daiļliteratūras darbs (šajā pozīcijā jau no 2000. gada pārliecinoši turas „100 vientulības gadi” (un, ja vispār stāstu var salīdzināt ar romānu?)). Nav arī pirmajā trijniekā. Bet liels, liels šarms tam piemita, un, ja es būtu tāds wannabe Naumanis, kādas 4 zvaigznītes ieliktu. Ja man prasīs kā pietrūkst līdz piecām – sirreālisma, bet tas ir tīri gaumes jautājums. Katrā gadījumā vēlme izlasīt citus Kortasāra darbus radās gana spēcīga, lai Strods savu grāmatiņu mūsu šonedēļ paredzētajās kopīgajās pusdienās vēl atpakaļ nedabūtu.

Un tagad - atgriezīšos pie vecas tradīcijas:
P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas sen nav lasījuši ko spēcīgu, visiem, kam gribas lasīt daiļliteratūru, bet nav pacietības romāniem, visiem kam tuvs tehnikas attēlojums mākslā, ak, jā un visiem, kas kopā ar mani 1.aprīlī bija uz kinolektoriju.

comments: jā, lūdzu?

Aprīlis 7., 2010