Par Tekstiem - 7. Aprīlis 2010

Subject:	Julio Cortázar: The Southern Thruway
Time:	12:49

Ar tādu pašu nepacietību kā dāmas gaida, kad beidzot varēs varēs izģērbties pavasarim, es gaidīju, kad beidzot (!!!!!) tekstu ietvaros man būs lemts rakstīt par daiļliteratūru. Nu šis brīdis ir klāt un liktenīgais darbs ir Hulio Kortasāra stāsts „The Southern Thruway” (ļoooti vulgāri īss, bez sasodītās iedvesmas rakstīts satura pārstāsts = sastrēgums uz kāda Francijas lielceļa maigi sakot ieilgst, cilvēkiem rodas gan praktiskas, gan emocionālas problēmas).

Jau sākumā paskaidrošu, ka neskatoties uz to, ka jau sen esmu gribējusi savu latīņamerikāņu rakstnieku harēmu papildināt ar H.Kortāsāru, pilnīgi apbrīnojami, bet „The Southern Thruway” ir pirmais, kas nonācis manās rokās. Tāpēc nekādā gadījumā šis ieraksts nevar tikt attiecināts uz šī autora daiļradi kopumā.

Ar kāda autora darba lasīšanu pirmo reizi īstenībā ir tāpat kā ar iepazīšanos ar vīrieti – tu nekad nevari būt pilnīgi „tīra” – nu tādā nozīmē, ka bagāžā vienmēr nāks līdzi:
1) tava pagātnes pieredze (līdz ar to automātiski arī salīdzinājumi),
2) tavu draugu sajūsma/skepse (automātiski – noskaņošanās par labu/sliktu),
3) panākumi/problēmas citās dzīves sfērās (automātiski – labāks/sliktāks noskaņojums) un visbeidzot arī
4) tāds sīkums kā intuīcija.
Tam visam, protams, nevajadzētu nekādā veidā ietekmēt profesionāla literatūrkritiķa darbību, bet tā kā man līdz profesionalitātei šajā jomā ir tikpat tālu, cik Latvijai no geju un lesbiešu laulību legalizēšanas, tad atļaušos pakavēties pie pirmā punkta un informēt lasītājus, ka nebiju gluži nevainīga jaunava un, lasot „The Southern Thruway” man diezgan ļoti bija jādomā par šādiem saviem pagātnes sakariem (lasīt – iepriekšējām kultūras pieredzēm) : G.G.Markesa daiļrade (mana mūža lielā mīlestība), E.A.Po stāsti (romantiskas attiecības apm. 2009. gada maijā), Futūrisma manifests un tā dibināšana (kaisles pilna nedēļa pēc Stroda ieteikuma), Žaka Tatī filma „Satiksme” (mans pēdējā laika lielākais grēks – Kinolektorijs „K.Sunī” 1. aprīlī).
Lūk kas kopīgs „The Southern Thruway” ar visu minēto:
ar Markesu – autora latīņamerikāniskā izcelsme un drūmi vēstošā ilūzija
ar Po – drūmi BAISU vēstošā ilūzija (bez jebkāda pragmatiska pamata)
ar Futūrismu – mašīnu markas, detaļas, benzīns un citas figņas, kas, protams, kultūrā izdzīvo pēc principa „ iziet caur pretējo” – līdz ar to efekts iespaidīgs, bet tomēr mani kaut kā nesajūsmina
ar Tatī – tikai lielceļš, automašīnas un problēmas, ātrās kadru maiņas - citādi – pilnīgi nekas.

Neskatoties uz visu šo pārbāztību smadzenēs tā pa lielam man Kortasāra stāstu izdevās lasīt tā kā parasti lasu daiļliteratūru – redzot to kā filmu. Tikai atšķirība tāda, ka parasti pati esmu kādā no tēliem, bet šoreiz drīzāk biju kā tāds vēl viens stāsta varonis, kurš arī ir nokļuvis minētajā situācijā, bet kuru autors nav uzskatījis par vajadzību pieminēt. Tas izskaidrojams ar Kortasāra izvairīšanos tēlus nosaukt vārdos un citādi ārēji personificēt (taču tas nemaina to, ka sāku just tiem līdzi). Iespējams, es roku nepareizajā virzienā, bet tas man liek vilkt paralēles ar mūsdienu interneta vides „anonimitāti”, kur visi ir ļoti anonīmi, tikai nez kāpēc tāpat sākas strīdi, dzimst idejas, jūtas, attīstās attiecības, un kāds beigu beigās cieš.

Tas, kas mani „The Southern Thruway” sajūsmināja ir Kortasāra teju hipnotiskā spēja iedarboties uz manām maņām – es salu, izgaršoju ūdeni, vēlējos iet dušā, mīlēties un izstaipīt kājas līdz ar stāsta varoņiem. Nav jau nekas neparasts, ka jūtam līdzi kāda darba personāžiem (būtu pilnīgi truli, ja tā nebūtu), bet tik fizioloģiski uz mani kāds iedarbojās pirmo reizi. Ja nu vienīgi neskaita tās reizes, kad lasot kādu grāmatu (Koelju vārdā nesauksim) ir gribējies vemt.

Kopumā varu teikt, ka „The Southern Thruway” noteikti nav mīļākais daiļliteratūras darbs (šajā pozīcijā jau no 2000. gada pārliecinoši turas „100 vientulības gadi” (un, ja vispār stāstu var salīdzināt ar romānu?)). Nav arī pirmajā trijniekā. Bet liels, liels šarms tam piemita, un, ja es būtu tāds wannabe Naumanis, kādas 4 zvaigznītes ieliktu. Ja man prasīs kā pietrūkst līdz piecām – sirreālisma, bet tas ir tīri gaumes jautājums. Katrā gadījumā vēlme izlasīt citus Kortasāra darbus radās gana spēcīga, lai Strods savu grāmatiņu mūsu šonedēļ paredzētajās kopīgajās pusdienās vēl atpakaļ nedabūtu.

Un tagad - atgriezīšos pie vecas tradīcijas:
P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas sen nav lasījuši ko spēcīgu, visiem, kam gribas lasīt daiļliteratūru, bet nav pacietības romāniem, visiem kam tuvs tehnikas attēlojums mākslā, ak, jā un visiem, kas kopā ar mani 1.aprīlī bija uz kinolektoriju.

comments: jā, lūdzu?

Subject:	Ken Robinson; Liz Coleman: TED talks
Time:	18:04

Manu pēdējo nedēļu laikā panīkums šī bloga ietvaros sakrita ar pastiprinātām aktivitātēm citās dzīves sfērās. Šķiet, ka visvairāk vajadzētu pieminēt kaut kādu iesaistīšanos LU VFF aktivitātēs, kuru ietvaros ir runāts un domāts ne tikai par plaģiātu un jaunām studiju programmām, bet arī par tādām žilbinoši nozīmīgām tēmām kā izglītības kvalitāte un mācību metodes.
Uz šo sarunu fona saņemot šīs nedēļas bloga uzdevumu, biju ārkārtīgi priecīgs: visas četras Kristapa ieteiktās TED uzstāšanās (VS Ramačandrans, Džošua Kleins, Kens Robinsons un Liza Kolmane) vēstīja par intelektu un izglītību. Tomēr man jāatvainojas gan lasītājiem, gan KO, jo, ņemot vērā, ka vēlos runāt tikai par izglītību, par smadzeņu darbību un kraukļiem šodien nerakstīšu.

Sers Kens Robinsons savas runas sākumā apgalvo, ka visiem cilvēkiem ir zināma interese par izglītību, par izglītības sistēmām un metodēm. Galu galā, skolas un universitātes šajā ziņā ir ārkārtīgi līdzīgas kafejnīcām: ar tām nākas saskarties gandrīz visiem ‘pirmās pasaules’ cilvēkiem; saskarties tik bieži, ka izveidojas spēcīgs viedoklis par to, ko vajadzētu uzlabot šajās iestādēs.
Tomēr šī parādība var atstāt maldinošu iespaidu. Saskaroties ar organizētas izglītības (un kafejnīcu) realitāti, atklājas, ka atkal un atkal tiek pieļautas tās pašas kļūdas, atkal un atkal iestādes darbojas stabili un slikti, neko nemainot un izdzīvojot šajā stagnācijā. Pie tam, diemžēl jāpiebilst, ka mācību iestādēs progress ir sastopams ievērojami retāk, tām saskaroties ar mazāka apmēra konkurenci nekā kafejnīcām.

Bet ne jau par konkurenci runā Robinsona kungs, bet par radošumu un skolu negatīvo ietekmi uz šo kvalitāti (patiesībā Robinsons runā nevis par ‘negatīvu ietekmi’, bet slepkavību). Schools kill creativity.
Sākotnēji šis apgalvojums liekas ārkātīgi skaļš; tas IR ārkārtīgi skaļš apgalvojums, tomēr, kad runas autors piemin savu novērojumu, ka visās izglītības sistēmās, ar ko viņš ir sastapies, eksistē viena un tā pati priekšmetu nozīmīguma hierarhija: eksaktie priekšmeti, matemātika un valodas, humanitārie priekšmeti, tad mākslas (pie tam mūzika un vizuālā māksla dominē pār teātra un dejas mākslu). Arī manā skolā (lai gan tā nav tipiskākais no piemēriem) šī hierarhija ir acīmredzama. Bet kāpēc?
Iemaņas, kas šādā izglītības sistēmā tiek nostiprinātas primāri ir industriālas sabiedrības strādnieku iemaņas. Nekļūdīties, būt precīzam, iegaumēt informāciju. Pat mākslas priekšmetu iekšējās prioritātes, ja pareizi atceros laika posmu līdz devītajai klasei, bija atmiņas un precizitātes, ne radošuma attīstība. Es mūzikas stundās nekad neesmu komponējis, tikai iegaumējis Šopēna dzīves gadus un dažādas gammas.
Es, protams, neapgalvoju, ka šādā veidā ir sagrauta mana bērnība, ka pasaule būtu ieguvusi Jāni Strodu, dejas ģēniju, ja man vidusskolā būtu pasniegta deja. Bet, skatoties uz šīs hierarhijas apmēriem, skatoties uz mākslas skolām un mūzikas skolām kā izglītības sistēmā malā nosviestiem niekiem, negribot jānotic, ka savs daudzums bērnību ir sagrauts, savs daudzums dejas ģēniju - pazaudēts. And the consequence is that many highly talented, brilliant, creative people think they're not, because the thing they were good at at school wasn't valued, or was actually stigmatized.

Skolā ieaudzinot bailes no kļūdām (bieži vien par ‘kļūdām’ nosaucot jebkuru nestandarta pieeju), sabiedrība iegūst labus strādniekus; ekonomiskā izaugsme berzē rokas. Tomēr es sliecos piekrist Kenam Robinsonam, sakot, ka ir pienācis laiks pārvērtēt prioritātes, piešķirt ‘radošumam tādu pašu statusu kā lasītprasmei’. Kaut vai tāpēc, ka ar profit motive uz priekšu dzītā sistēma, ko uzturam ar izglītības sistēmu amongst other things, arī prasa pārvērtēšanu.

Šeit vēlos pieminēt arī Lizu Kolmani, kuras runā ir aicinājums izglītībā neizvairīties no vērtību mācīšanas, no ‘rīcības kultūras’ veidošanas. Asoc. prof. Elga Freiberga vienā no diskusijām par problēmām savā fakultātē minēja, ka no studentu pašpārvaldes puses 6 gadu laikā nākuši tik vien kā 2 ierosinājumi studiju kvalitātes uzlabošanai (citēju no galvas, varu kļūdīties). Diemžēl šī statistika tika interpretēta mazliet neprecīzi, apgalvojot, ka tā norāda, ka reformas nav nemaz tik nepieciešamas un patiesībā viss ir kārtībā. Es drīzāk ticētu, ja kāds teiktu, ka šie dati norāda uz izglītības sistēmas prioritātēm, including but not limited to bezierunu iekļaušanās esošajā sistēmā un minimāla standartizēta darba ieguldīšana, lai sasniegtu maksimālo vērtējumu.
Es nevēlos apgalvot, ka sistēmas apšaubīšana sistēmas apšaubīšanas dēļ jāiekļauj visos curriculum, tomēr arī pašreizējā situācija tuvojas galējībai: lai gan negribu ticēt, ka virzīšana uz eksmatrikulāciju ir tipisks piemērs sabiedrības saasinātajiem ‘nemainīties, izdzīvot’ instinktiem, tomēr sociāla novēršanās no laivas šūpotāja, šķiet, šobrīd ir norma.

Vai izglītības sistēma jebkad būs spējīga integrēt sevī reformu un uzlabošanas elementus? Vispirms jāpārliecina tās elementi, ka kritika nav uzbrukums, ka kritika ir palīdzības pirmais solis. Vispirms jāpārliecina sabiedrība, ka sūdzēties dažreiz ir labāk nekā samierināties un ka rīkoties dažreiz ir pat labāk nekā sūdzēties.
Lai cik klišejiski tas nebūtu, runājot par radošumu Latvijas skolās un universitātēs, par rīcības kultūru sabiedrībā, jāpiemin totalitārā pagātne, kurā jebkura veida kritika bija nepieļaujama. Tomēr, pat pieņemot, ka ‘tautas racionalitāte’ un ‘tautas rīcībspēja’ ir deformētas, nevajadzētu to pieņemt par aizbildinājumu. “Es būšu draņķīgs un pasīvs students / pasniedzējs, jo mēs bijām PSRS!” nav loģisks arguments.

Tieši tikpat neloģisku iemeslu dēļ mana mīlestība pret rīcības kultūru ir mazliet saasināta: “Mēs bijām PSRS, tāpēc katra iniciatīva ir jālolo.” Jo īpaši izglītības sistēmā, jo, kā savā runā apgalvo Kens Robinsons, I have a big interest in education, and I think we all do. We have a huge vested interest in it, partly because it's education that's meant to take us into this future that we can't grasp.

comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Aprīlis 7., 2010

Aprīlis 7., 2010