Par Tekstiem - 9. Februāris 2010

Subject:	Thorstein Veblen: the Theory of the Leisure Class
Time:	18:53

Sākot studijas universitātē, diezgan ātri izmainīju savu skatījumu uz sabiedrību, pievienojot tam diezgan spēcīgu šķiru nošķīrumu. Uz ielas un avīžu lapām spilgtāk kā jebkad iepriekš parādījās proletariāts, buržuāzija, kā arī desmitiem dažādu to apakškategoriju, kas nepieciešamas, lai pārāk nesajauktu Ķīnas ogļračus ar Etiopijas zemniekiem un ASV zilajām apkaklītēm.
Lai gan radikāli kreisā spārna pievilcība šo pāris gadu laikā ir nedaudz samazinājusies, negrasos atteikties no ekonomisko šķiru iekļaušanas kategoriju sarakstā, kas parādās, iedomājoties par sevi, par saviem draugiem, par apkalpojošo personālu un valstvīriem televizora ekrānā, iedomājoties par jebkuru cilvēku un viņa lomu sabiedrībā.

Torstena Veblena “Brīvā laika šķiras teorijas” pirmās trīs nodaļas nesniedz lasītājam jaunus mehānismus, kā skatīties uz šķiriskumu. Tā ilustrē un mēģina izskaidrot buržuāzijas izveidošanos, ievietojot to vēsturiskā / antropoloģiskā kontekstā, kā arī ataino veidus, kā buržuāzijas dominējošā ekonomiskā loma un šķiriskā piederība ietekmē tās sociālās uzvedības modeļus*.

Vispirms - par šķiriskuma vēsturi. Veblenam aplūkojot cilvēces attīstību caur vēsturiskā materiālisma prizmu, lasītājs tiek iepazīstināts ar mainīgajām iemaņām, tikumiem un to simboliem, kas nodrošinājuši statusu sabiedrībā un izmainījušas kapitāla sadali tajā. Primitīvais komunisms bez pārāk liela šķiru / dzimumu nošķīruma, kurā tiek vērtētas darba spējas; barbariskais periods, kurā iekarojumiem un to trofejām tiek piešķirta lielāka nozīme nekā ikdienišķiem (sieviešu) darbiem; trofeju un vergu (kā cienīguma simbolu) izraisītais privātīpašuma vilnis, kurā personas īpašumi kļūst nepieciešami cilvēka pašcieņai; tehnoloģiskā attīstība, kas padara karu ekonomiski neizdevīgāku, tādējādi liekot uzsvaru uz kapitāla akumulāciju sabiedrības iekšienē un sagatavojot augsni Veblena laika industriālajai un mūsu post-industriālajai sabiedrībai.

Pirmā lieta, kas nāk prātā, pārlasot šo uz antropoloģiskām drumstalām un “common sense” patiesībām balstīto stāstījumu, ir tā līdzība ar sociobiologu un viņu mazo brāļu evolucionārpsihologu centieniem pagājušā gadsimta beigu pusē un mūsdienās. Veblenaprāt, viņa daudzkārt minētie mentālie “shortcuts” ir atbildīgi par lielāko daļu absurdo parādību, ko novērojam šodien: “cilvēks X ir labs mednieks un tādēļ ir jāciena -> cilvēks X sev ir ieguvis lāčādu” ērtības labad pārvēršas par “cilvēkam X ir lāčāda -> cilvēks X ir (labs mednieks un tādēļ ir) jāciena”, padarot mantisko tikuma simbolu par tikuma aizstājēju.
Šī metode sakrīt ar sociobiologu atsaucēm uz seno mednieku - vācēju “environment of evolutionary adaptedness” nodibināto loģiku, smadzenēm evolucionējot, kas nostiprinājusies ģenētiski un liek mums rīkoties šķietami absurdi digitālajā laikmetā. Arī Veblena atsauces uz cilvēkpērtiķiem un bioloģiskais, asociālais nodalījums starp dzimumiem norāda uz zināmu līdzību.
Protams, Veblens nerunā par gēniem un iedzimtību, bet aizstāj to ar pieredzes radītu cilvēka uzvedības evolūciju. Tomēr fakts, ka šīs evolūcijas rezultātā radīto pieņēmumu un simbolikas inerce ir pietiekami liela, lai pēc tūkstošiem gadu (pie tam, dažādos ekonomiskos režīmos) joprojām uzturētu šos uzvedības modeļus pie dzīvības, nekādā veidā neļauj Veblena izpratni par cilvēka dabu ieskaitīt kreisā spārna tabula rasa biheivioristu kategorijā.
Tas, savukārt, padara šo darbu ārkārtīgi patīkamu, jo marksistiskajiem autoriem ir tendence rakstīt preskriptīvas utopijas, kas balstītas uz kļūdainiem pieņēmumiem par cilvēka dabu. Ar pus-zinātniskām metodēm mēģināt meklēt cilvēka dabā konstantes, ar kurām strādāt labākai problēmu izpratnei un labākai nākotnei - tas, lūk, ir tas, ko no kreisā spārna autoriem vēlas sagaidīt Pīters Singers. Ko vēlos sagaidīt arī es. ‘A Darwinian left’.

Tomēr, kā jau var noprast, lielākā daļa “Brīvā laika šķiras teorijas” ir veltīta nevis vēsturiskiem procesiem, bet to rezultātiem: brīvā laika šķirai. Sabiedrībai padarot iekarojumus un medības par augstvērtīgākām nodarbēm, protams, zuda vērtība ikdienišķajiem darbiem, izveidojās nodalījums starp “tikumu izpausmēm (medībām, karu)” un “obligātām ikdienas nepieciešamībām (tīrīšana, ēst gatavošana, rokdarbi)”. Akumulējot vergu darbaspēku un nostiprinot augsto mednieku - kareivju - valdnieku šķiru, šis nošķīrums saasinājās, piešķirot “zemajiem” darbiem papildus negatīvu nozīmi, stigmatizējot tos augstākās šķiras acīs. Un, voila!, mums ir brīnišķīga augsne, no kuras pamazām izdīgst šķira, kas, kad nenodarbojas ar sava tikuma pierādīšanu, ir kondicionēta vai sociāli spiesta** nedarīt neko lietderīgu, bet tā vietā nodarboties ar sportu, spēlēt klavieres, lasīt daiļliteratūru, sekot modei un mācīties manieres. Un, protams, demonstrēt to visu sabiedrībai, lai neviens nepadomātu, ka Lords Bāskervills brīvajā laikā strādā fabrikā (loģika turpinās: -> ir spiests strādāt fabrikā -> patiesībā nav nekāds Lords, bet gan salašņa).

Lasot nodaļas, kas veltītas brīvā laika šķiras aprakstam, pārņem milzīga “tas rakstīts tikai vakardien” sajūta. Protams, visi filosofijas darbi par cilvēka dabu, psiholoģiju un tamlīdzīgām lietām liekas aktuāli, bet pārblīvējumi ar atsaucēm uz klasiskajām kultūrām, citātiem latīņu valodā, neērtais rakstības stils un mūsdienās emancipētu būtņu diskriminācija mēdz graut šo noskaņu gan Millā, gan Kantā, gan Aristotelī. Bet ne Veblenā.
Galu galā, arī es, augot savā sīkburžuā ierēdniecības ģimenē, savās domās norakstu darbu fabrikā kā “dzīves pabērnu karjeru” (ja vien tas nav reālo kapitālu nepalielinošs vadības / menedžmenta darbs). Arī es nekad neiedomātos vakarā pēc darba dienas nevis doties skriet pa mežu, bet strādāt kurjera darbu, lai gan fiziskā atdeve abiem būtu aptuveni līdzīga.
Galu galā, manieres, pieklājība un kaklasaite, kas saskaņota ar kreklu un uzvalku, liek mums domāt, ka cilvēks ir “cienījams”, neatkarīgi no tā, cik daudz vai maz viņš sabiedrībai dod. Popzvaigžņu un politiķu imidžs, sportisti, dārgie hobiji, modes industrija, luksuspreču izplatīšana; saraksts ar to, kā cilvēki pierāda sabiedrībai, ka var atļauties dzīvot nelietderīgi, turpinās katru reizi, kad atveram žurnālu “Privātā dzīve”.

Vēl viens iemesls, kāpēc Veblena teorija liekas spēcīga vēl šodien (par spīti faktam, ka argumenti ir lielākoties balstīti minējumos), slēpjas tās sagatavotībā pret kritiku. Veblens atzīst, ka skrienot pa mežu ir nepieciešama mazliet mazāka mentāla piepūle nekā kurjeram, ka menedžera darbs ir lietderīgs un nepieciešams un prasa vairāk izglītības, ka manieres ir arī psiholoģiski nepieciešama cieņas izpausme, ka īpašuma esamība manā rīcībā joprojām liecina par to, ka neesmu slinks cilvēks. Eksistē citi, šķietami “objektīvāki” iemesli brīvā laika šķiras nodarbju izvēlei.
Tomēr šie iemesli Veblenam ir mazāk svarīgi, jo neviens no šiem iemesliem nespēj izskaidrot bieži sastopamās galējības, nespēj izskaidrot šo tendenču universālumu. Protams, pieaugot bagātībai, pieaug komforts. Tomēr, ja komforta palielināšana būtu galvenais iemesls, lai akumulētu kapitālu, tas gan tiktu tērēts ievērojami vairāk, gan akumulācija samazinātos, komfortam pamazām tuvojoties ideālam. Mūsdienu ekonomiskajā sistēmā redzamā kapitāla plūsma par šādām tendencēm neliecina, nosliecot manas domas par labu tam, ka Veblena “relatīvā publiskā turība” varētu būt izšķirošais faktors, lai nopirktu “Armani” uzvalku, noīrētu villu Rivjērā vai brīvo laiku pavadītu, stāvot golfa laukumā (prāta un uzmanības treniņš / svaigs gaiss, PHE!).

Es nezinu, vai pārējās nodaļās Veblens kļūst mazliet preskriptīvs vai paliek pie aprakstoši ironizējošā toņa arī turpmāk. Man nav ne jausmas, vai kapitālistiskā sistēmā atteikšanās no uzkrītošās atpūtas un uzkrītošā patēriņa ir iespējamas. Man pat nav īsti skaidrs, vai uzkrītošais patēriņš ir vērtējams slikti.
Jo novilkt konkrētu līniju starp “nepieciešamo” un “lieko”, starp “īstajām” un “viltus” vajadzībām ir pārāk grūti, lai varētu, nenodarot nevienam pāri, īstenot radikālas reformas. Bet bez konkrētām līnijām un definētām “galējībām” atteikšanās no briljantiem automašīnas riteņu diskos nav ne ar ko labāka par atteikšanos no kosmētiskā remonta dzīvoklī Juglā.

Kas man ir skaidrs, domājot par šo darbu? Tas, ka buržuāzijas - proletariāta attiecībās ir ievērojami vairāk slāņu nekā pirmkursniekam varētu likties. Tas, ka loģiskas pretrunas un absurdi uzvedības modeļi sabiedrībā ir dziļi iesakņoti un es nespēju saskatīt veidus, kā tos izmainīt / pielāgot mūsdienām. Tas, ka bioloģijas un psiholoģijas vietas ir blakus ekonomikai un politikai, ka spēcīgas “tīro zinātņu” disciplīnas aizvien vairāk sāk traucēt zinātnes un (gan inžinier-, gan sociālo) tehnoloģiju attīstībai. Un tas, ka pat tad, ja ieviešu brīvā laika šķiras teoriju savā pasaules skatījumā, pagaidām tas būs tikai un vienīgi aprakstošs, nevērtējošs termins. Gluži kā buržuāzija.

* Parasti iebilstu pret zinātņu nošķīrumiem un pretnostatījumiem, bet ērtības rakstot ir ņēmušas virsroku. Šoreiz ar “ekonomisko lomu” es domāju buržuāzijas darbības, kas nodrošina kapitāla akumulāciju, to skaitā arī ekspluatācija, bet ar “sociālo uzvedību” - darbības, kas saskatāmā veidā neizmaina kapitāla sadalījumu. Abas kategorijas pārsedzas, bet, runājot par vienu vai otru, es runāju par tiem uzvedības elementiem, kas situācijā X ir vistuvāk atbilstošajai kategorijai.

** Lielākoties “brīvā laika šķirai” pieder hegemona statuss sabiedrībā, t.i., šo šķiru “sociāli spiež” nevis socio-ekonomiskas represijas, bet vēlme noturēt status quo.

comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Februāris 9., 2010