Par Tekstiem - 7. Aprīlis 2009

Subject:	Judith Jarvis Thomson: A Defense of Abortion
Time:	15:20

Vispirms jāatvainojas, ka iesūtu rakstu tikai tagad. Vienošanās nav lauzta, toties visu svētdienu un lielāko pirmdienas daļu pavadu bez interneta un telefona sakariem, kamēr kaut kur Rīgā saviem pienākumiem uzticīgi tehniķi cīnās par to, lai šajā dzīvoklī atgrieztos augstākminētās komunikācijas.
Tātad - man vienmēr ir paticis lasīt atspēkojumus tiem reliģijā sakņotajiem argumentiem, kas radīti, lai ietekmētu to vai citu procesu mūsdienu sabiedrībā. Gan tādēļ, ka, dogmatiski sekojot Jēzus vēstniekiem (Latvijā dzīvojot, citu reliģiju pārstāvju uzstājību jūtu ievērojami mazāk), ir izdarīts pietiekami daudz nejaukā, gan tādēļ, ka, dogmatiski sekojot jebkam, tiek visai pamatīgi kropļota cilvēku racionalitāte. Un tas ir pieļaujams tikai tad, kad visas pārējās alternatīvas ir ļaunākas.
Līdzīgi ir Džūditas Džārvisas Tomsones “Abortu aizstāvības” secinājumi: Aborts ir pieļaujams, bet...

Savā rakstā, kas, kā liecina tā nosaukums, apraksta vienu konkrētu morāles filosofijas problēmu, Tomsone izmanto visai pārsteidzošas metodes. Bet par visu pēc kārtas, tā lēnītēm.
Vispirms Tomsone visā pilnībā izvairās no man pazīstamās pieejas abortu ētiskajiem aspektiem. Kamēr lielākā daļa šīs jomas filosofu mēģina nonākt pie secinājuma, vai embrijs ir persona un, pats galvenais, kad bioloģiskais materiāls X kļūst par personu Y, “Abortu aizstāvības” autore, saprotot, ka “personas līniju” novilkt ir visai grūti, ja ne neiespējami, un rūpējoties par savu lasītāju labklājību, pieņem, ka indivīda pirmsākumi ir apaugļošanās brīdī.
Šādējādi jau pirmajās rindkopās raksts iegūst visai netradicionālu nokrāsu, jo gaidītās “personas līnijas” debates vietā lasītājs saņem pārspriedumu par to, “kad nogalināt cilvēku ir morāli pieņemami, ja katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību”. Un šis solis, savukārt, pieprasa milzīgus paskaidrojumus, ja lasītājs izvēlas rakstu kritiski lasīt no reliģiskās dogmas viedokļa vai Kanta kategoriskā imperatīva puses (un šis ir visai svarīgi, jo konsekvenciālisti pret abortiem, šķiet, pārāk skaļi neizsakās).
Diemžēl Tomsones paskaidrojumi ir izteikti virspusēji, ja pieņemam, ka viņa vispār ir vēlējusies kaut ko paskaidrot. Kamēr autore, izmantojot visai jauko vijolnieka domu eksperimentu, mēģina apgalvot, ka pašaizsardzības nolūkā nogalināt kādu, kas apdraud indivīda dzīvību, ir pieļaujami, es “Abortu aizsardzībā” nesaskatu neko, kas pārliecinātu jebkura veida “Tev nebūs nokaut” tipa deontologu par pretējo. Ja vien, protams, “if anything in the world is true, [it’s this]” nav pietiekami spēcīgs arguments.
Un nav, liekot mums izdarīt līdzvērtīgus pieņēmumumus apskatītā raksta pirmajās rindkopās izdarītajiem.

Šie pieņēmumi ļauj Tomsones argumentā parādīties koncepcijām “taisnīga slepkavība” un “netaisnīga slepkavība”. Tiesībām uz dzīvību ir pienākums pasargāt cilvēku no otrās kategorijas darbībām, kamēr, ja slepkavība ir taisnīga, ētiskie principi nav pārkāpti.
Lai gan autore norāda, ka ne visas darbības, kas vērstas uz izdzīvošanu, ir taisnīgas, piespiedu kārtā nonākot situācijā, kurā ir apdraudēta indivīda dzīvība, indivīdam ir tiesības likvidēt briesmu avotu, piemēram, izvarošanas izraisītu grūtniecību. Šeit, protams, atkal jau parādās kārtējā “līnijas novilkšanas” problēma, ko vēl vairāk sarežģī autores pārliecība, ka slepkavība var būt taisnīga arī tad, ja briesmas draud cilvēka dzīves kvalitātei, ne dzīvībai.
Tieši šajā punktā parādās “Abortu aizstāvības” patīkamākais pavērsiens: Tomsone ievieš jaunu nogriezni uz ētikas taisnes, kas strādā tikai “ētisks - neētisks” / “taisnīgs - netaisnīgs” kategorijās. Autore apgalvo, ka tajā zonā, kur darbības nav amorālas, bet nav arī pozitīvi vērtējamas, pastāv sabiedrībā noteikti, bet nedefinēti laipnības / pieklājības (decency) ierobežojumi.
Pat tad, ja neeksistētu ētiskas dabas pienākumi palīdzēt cilvēkam, kas asiņo uz ielas, cilvēkam nav jābūt žēlsirdīgajam samarietim, lai apstātos un izsauktu ātro palīdzību. Tomsone uzskata, ka minimālās laipnības normas, brīžos, kad ētika nesniedz skaidras atbildes, ir nozīmīgas un ka abortu jautājuma atbildes arī ir meklējamas šajā zonā, it īpaši gadījumos, kad bērna māte nav vēlējusies bērnu un ir spērusi soļus, lai izvairītos no grūtniecības (tādējādi zināmā mērā arī izvairoties arī no atbildības par bērnu).
Mātei ir tiesības izvēlēties, vai paturēt bērnu (slepkavība būtu taisnīga), tomēr, ja ne medicīniski, ne sociāli iemesli pārāk daudz neapdraud mātes labklājību, laipnības / pieklājības normas liktu mātei nenogalināt.

Tomsone raksta noslēgumā norāda, ka konkrētu robežu neesamība viņas darbā var izraisīt nepatiku no abām ierakumu pusēm, kā arī to, ka debate par embrija - personas saistību joprojām ir ārkārtīgi svarīga, ja vēlamies nonākt pie šīs ētiskās problēmas atrisinājuma. Kā jau rakstīju, arī autores rakstā ir daudzi neatrisināti jautājumi, tomēr gan domu eksperimentu parauglietojums, kā arī manis neapskatītie Tomsones argumenti par trešo personu iejaukšanos ir pietiekami spēcīgi, lai no šī raksta ietekmētos un ņemtu to par pamatu sava viedokļa būvēšanai visai pretrunīgajā abortu jautājumā.

comments: 4 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Aprīlis 7., 2009