Par Tekstiem - 29. Marts 2009

Subject:	Jean-Paul Sartre: L'existentialisme est un humanisme
Time:	16:42

Šis ir izaicinājums. Izaicinājums bez skaidra priekšstata par to, vai beigas būs labas. Jāmēģina atrast savu balsi. Kā nekā, dārgo lasītāj, nekad iepriekš neesmu rakstījis publiskajai acij.

Un kur gan vēl labāku sākuma tekstu, kā Žana-Pola Sartra lekciju ,,Eksistenciālisms ir Humānisms'' ? Mana iepriekšējā saskarsme ar eksistenciālismu bija aprobežojusies ar klišeju apspēlēšanu Vudija Alena filmās un skaisto, bet manis neizprasto Nīčes ,,Tā Runāja Zaratrustra’’. Vispārīgs šī virziena apraksts, iekļaujot arī vispopulārākās Sartra intelektuālo pretinieku kritikas analīzi, bija tieši tas, kas bija nepieciešams. Ekscentriskais franču filosofs savas idejas izklāsta skaidri un eleganti, un viņa argumenti ir spēcīgi.

Sartra galvenā tēze ir, ka cilvēka ,,eksistence nāk pirms viņa būtības’’. Ar to jāsaprot cilvēka pilnīga brīvība ietekmēt viņa dzīvi. Patiesībā arī pašu cilvēku Sartrs nodefinē kā viņa lēmumu un rīcības kopumu. Viņa pasaulē nav vietas determinismam, un vienīgi cilvēks pats vai arī apkārtējo izvēle ietekmē indivīda būtību. Citiem vārdiem sakot, Sartrs uzskata, ka, ja kāds ir gļēvulis vai varonis, to ir viennozīmīgi izvēlējies viņš pats.

Neesmu pārliecināts, vai piekrītu šādam slēdzienam. Protams, var atzīt, ka indivīds nespēj mainīt viņam piešķirtos apstākļus (rase, dzimšanas vieta u.t.t.), tādēļ ir vērts koncentrēties uz maināmām lietām. Sartrs pie tādām pieskaita raksturu, uzskatus un tamlīdzīgus cilvēku aprakstošus parametrus. Man gan jāatzīst, ka tā nav filosofija, ar kuru es vēlētos skatīt pasauli. Piemēram, ja kāds ir piedzimis un uzaudzināts strikti reliģiskā vidē, pēc tam šos uzskatus un rakstura īpašības (piemēram, katoļu pazemīgums vai izkoptā protestantu darba ētika) būtībā nav iespējams mainīt. Indivīds nevis aktīvi izvēlas turēties pie saviem uzskatiem, bet gan nespēj pat iedomāties, ka cita pieeja dzīvei varētu būt labāka. Jāatzīst, ka mana pieeja šis jautājumam ir brutāli praktiska, taču tas ir veids, kā cilvēki domā un rīkojas. Tas, ko Sartrs ignorē, ir, ka cilvēki lielā mērā ir ļoti līdzīgi vieni otram. Šādi veidotam radījumam tīri tā kognitīvo un citu fizikālajā pasaulē balstītu procesu dēļ ir liegtas daudzas izvēles. Vai es varu būt slinks un nelekt ārā no uguns, pat ja man ļoti sāp? Vai es varu sievieti uzskatīt par sev līdzvērtīgu, ja dzīvoju 17. gadsimtā? Sartrs nesaprot, ka brīva izvēle eksistē tikai starp cilvēkam pieejamajām alternatīvām un ka šo alternatīvu klāsts mēdz būt ierobežots.

Sagaidot šāda rakstura kritiku, Sartrs apraksta ļoti interesantu ideju. ,,Kad indivīds veic izvēli, viņš izvēlas ne tikai sev, bet arī visai pārējai cilvēcei.’’ Respektīvi, ja man ir ieaudzināta kāda rakstura īpašība, kuru es nespēju mainīt, par to ir atbildīga manu vecāku izvēle, kura savukārt ir iespaidota no kādu citu indivīdu izvēlēm pirms tam. Ja tā ir, tad es neredzu lielu starpību starp Sartra idejām un Rietumu civilizācijā (it īpaši Eiropā) sakņoto uzskatu, ka cilvēks nav atbildīgs gan par savu vietu sociālajā struktūrā (ko Sartrs atzīst), gan savu raksturu un būtību (ko Sartrs neatzīst). Kāda man kā indivīdam ir starpība, vai manu raksturu ir nodeterminējis gadījums vai daudzu citu cilvēku (daļēji) brīvas izvēles pēdējo 250 000 gadu garumā?

Kopumā Sartra cilvēka definīcija neliekas jēgpilna. Vienkāršam piemēram vajadzētu palīdzēt paskaidrot šo ideju. Pieņemsim, ka kāds bērns ir piedzimis ar smadzeņu darbības traucējumiem – viņš nespēj domāt abstraktā līmenī un parasti pieņem vienkāršus instinktīvus lēmumus (piemēram, ēst/neēst). Sartra filosofijā šo bērnu raksturotu viņa primitīvie lēmumi un teorētiska atteikšanās no daudzām aktivitātēm/lēmumiem (piemēram, būšanas draudzīgam, nodevīgam, izpalīdzīgam vai liberālam). Tajā pašā laikā kāds cits indivīds ar perfekti strādājošu prātu arī atsakās no visām šīm lietām. Ja mēs pielāgojam Sartra definīciju, abas šīs personas ir ļoti līdzīgas. Manuprāt, šāda cilvēka izpratne ir muļķīga, jo tā neņem vērā pārāk daudz svarīgu faktoru. Plastilīns arī sniedz lielu māksliniecisko brīvību, tomēr ir lietas, ko no tā nevar izveidot.

Nevajag mani pārprast - Sartra idejā par cilvēka milzīgo spēku ietekmēt savu dzīvi tomēr ir liela daļa patiesības. Sociāldemokrātisma vilnis Eiropā, it īpaši Skandināvijas valstīs, liek cilvēkiem domāt, ka pasaule ir tīra laimes spēle, kurā cilvēka paša aktivitātēm ir maza loma. Šāda domāšana nav veselīga un daudziem neļauj izdzīvot vērtīgas un jēgpilnas dzīves. Brīvā griba eksistē un ir nozīmīga – paldies Sartram par atgādinājumu.

Es vēlētos apskatīt arī citu lekcijā aprakstītu ideju. Neesmu pārliecināts, vai tā ir viena no eksistenciālisma pamatdomām, taču es pats to uztveru kā ļoti svarīgu un dziļu. Sartrs aizstāv no Nīčes jau dzirdētu ideju par visu lēmumu un darbību morālo neitralitāti. Lai gan šajā idejā nekad neesmu iedziļinājies, intuitīvi spēcīga man tā ir likusies jau sen. Virspusēji iedziļinoties Milla utilitārismā un Kanta deontoloģijā, man nekad nav radusies pārliecība, ka kāda no šīm doktrīnām ir labāka par otru. Arī papētot valsts pārvaldi dažādās pasaules malās, vienmēr ir redzams, ka sabiedrības vienmēr izmanto abu šo filosofiju apvienojumu dažādās proporcijās.

Sartrs uzsver, ka neeksistē atskaites punkts, pēc kura var spriest par kādu darbību morālo saturu (a’la Dievs). Tā kā arī cilvēkam Satra pasaulē nekādu iepriekš noteiktu īpašību, jebkādi spriedumi par kādas darbības ,,labumu’’ vai ,,sliktumu’’ zaudē savu jēgu. Šī ir viena no tam reizēm, kad man argumenta slēdziens liekas spēcīgs, lai gan premisām piekrist negribētos. Katrā gadījumā šī ir ideja, par kuru es šobrīd vēl nevēlotos spriest. Vispirms būs ar to jāiepazīstas nedaudz sīkāk.

Sartrs ir fantastisks domātājs, un iepazīšanās ar šo lekciju nevar traucēt nevienam. Lai nepadarītu dzīvi pārāk rožainu, jāatzīmē, ka Sartrs pieļauj to pašu kļūdu, ko daudzi domātāji pirms un pēc viņa – vēlmi pasauli aprakstīt pārāk lielos ekstrēmos, ignorējot tās duālo un vienmēr mainīgo dabu.

comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Marts 29., 2009