Vispirms jāatvainojas - nezināju, ka RL šomēnes runā par Tolkīnu.
Bet, jā, labprāt šeit aizstāvētu psihoanalītisko kritiku. Jūs minat, ka "idejas rodas pašas no sevis", ka "cilvēks ir instruments". Pieņemot, ka Jūs neticat pārķermeniskai iedvesmai, radošuma avots atrodas bioloģijas - psiholoģijas lauciņā, pie tam - neredzamajā zemapziņas pusē. Un tad radošuma avots prasa cēloni (atkal jau psiholoģisku vai bioloģisku) - radošumu veicinošu gēnu un/vai cilvēka pieredžu kombināciju.
Meklēt izskaidrojumus un mēģināt atšifrēt šīs kombinācijas man šķiet tikai loģiski un izpratni / baudu par darbu pastiprinoši. Arī saulrieti un zvaigžņotais debesjums nav zaudējuši savu iespaidīgumu un estētisko pievilcību tāpēc, ka tos izskaidrojusi astronomija. Tieši otrādi - vērotājs var gūt papildus prieku, novērtējot to grandiozitāti, to sarežģītību.
Protams, izskaidrošana nekādā gadījumā nenozīmē pārvienkāršošanu. Psihes procesi, manuprāt, ir vismaz tikpat kompleksi kā tie, kas saistīti ar debesu ķermeņiem. Vulgāra psihoanalīze ir tikpat neganta, cik vulgārs jebkas. Tomēr vērsties pret to pilnībā vismaz no šīs puses (estētikas graušana) nav iespējams. |