lapsas, murgi un lāsti - May 8th, 2006

Es vairs nemāku rakstīt domrakstus! Nekad vēl nebiju saņēmis 5 par domrakstu, ja tā padomā, tad 6 arī ne. 10. klasē vēl bija devītnieki, bet nu? Skolotāja jau sākusi krāmēt man virsū par to, kāds es kādriez esot bijis, un tagad vairs nekā. A kas? A kas ir noticis? Katrs autors, katrs darbs man šķiet vēl stulbāks par iepriekšējo. Būtībā par literatūru kā priekšmetu manas domas ir bijušas pie nulles, kopš es sevi atceros. Pirmajā vai otrajā klasē tas jau parādījās, kad par zvirbuļiem un tiem līdzīgajiem "utji-utji" bija jālasa. Bet nu laikam maisam gals beidzot ir vaļā, un es neko vairs padarīt nespēšu. Noriebies lasīt trotuāristus Čakus, ziepjukus Blaumaņus, saulainos Raiņus, ugunīgās Brigaderes, murgainos Faustus un Hamletus! Noriebies! Es to visu drazu ienīstu kā neko citu uz šīs pasaules! Nav man viņi vajadzīgi un arī nebūs! Skaidrs? Negribu es sev tēlainu valodu un romantisma murgus apkārt! Negribu! Negribu! Negribu! Un nav tā, ka esmu pārstājis gribēt līdz ar atzīmēm, jo atzīmes krīt līdz ar negribēšanu. Saies man kaut kas uz īso, ja vēl būs jālasa kaut kāda ķerta romantiķa personiskie murgi! Gribās lamāties, bet es turos, turēšos, kamēr pārsprāgšu un nolamāšu katru pretimnākošo. Lādēšos, kamēr visi sāks smieties. Nevar spiest mani Poterus un Gredzenu Pavēlniekus lasīt, bet nē! Lej man virsū romantiķus kā tādu dieva (šitam brīnumam arī es neticu :P) dāvanu!

Varat tagad sākt smieties, bitīt matos! Tas pat būtu vēlams, uzrakstiet, lūdzu, arī kādu iemeslu, kāpēc man būtu jābūt tik laimīgam, lasot tos murgus!