lapsas, murgi un lāsti - December 28th, 2005

Es savās mājās jūtos labi, es ar savu ģimeni jūtos labi, bitīt matos!
Un kāda mārrutka pēc man vajadzētu svinēt Jauno gadu kaut kur citur, ja es to varu darīt mājās ar ģiemni?!?!?
Ko es lai daru, ka man ir paveicies? Justies vainīgam? Nē taču! Man ar viņiem ir labi, un ja es būšu Jaunā Gada svinībās kaut kur ārpus mājas, es jutīšos savādi, nelabi, jo man būs sajūta, ka es viņus pametu. Tā jau ir bijis, un es to vairs negribu. Tos pāris vakarus, ko es varu pavadīt ar visu savu ģimeni, es netaisos izniekot! Pie velna, mans tēvs taču pusotru gadu jau strādā Īrijā! Tikai bezsirži nesapratīs, cik man tas ir nozīmīgi. Es zinu, ko nozīmē, kad vecāki šķiras. Jā, mani vecāki nav šķirti, bet tā gandrīz notika. Pie tam tagad man tēvs strādā Īrijā. Tā kā tālu no tā nav.
Un vispār, man patīk būt mājās. Ejiet ka jūs visi nafig tie, kas tā vien plēšas no mājām prom! Es jūs nesapratīšu, kapiš?
Un es pats varu izdomāt, ko es darīšu un ko nē. Un nevajag mani lamāt un sūtīt kaut kur tikai tāpēc, ka es gribu būt kopā ar ģimeni!

Sakarā ar iepriekšējo ierakstu, rakstu šito. It kā jau nav tieši pa tēmu, bet gandrīz tas pats jau vien ir. Tātad - vēl viens citāts no Ziedoņa epifānijas:

"No kura stāva mēs runājam? Dialogus var iedalīt
pa stāviem. Teiksim, pirmā stāva dialogs.
Pirmajā stāvā runā aklais ar aklo, kurlais ar
kurlo, ēdājs ar ēdāju, gulētājs ar gulētāju. Te
pieder runas par laiku un slimībām, par to, cik
bērniņš gudrs un cik kaimiņu Jūle nekrietni
izdarījusies.
Kāpēc daudzi cilvēki nevar sarunāties, iesāk un
apklust? Pavediens pārtrūkst. Nav par ko runāt.
Tāpēc, ka viņi runā katrs savā stāvā.
Viens runā pirmajā, otrs - otrajā. Ko var pateikt
caur grīdu? Ko var dzirdēt caur griestiem?"