| 8:37 pm |
Mana piektdiena
Tik daudz nebūtisku mirkļu šodien aizsteidzās viens aiz otra. Tie kā nobružātas plastmasas krelles ritināja viens otru pa asfalta ledaino miesu, brīžiem uzplēsdamas vēl nesasalušās brūces. Par spīti visam, gaismas šorīt netrūka, vēl vairāk – tās bija neierasti daudz un neviens to nebija gaidījis. Tomēr, lai sajūsma nebūtu pārāk sakāpināta, vējš jau agri no rīta godprātīgi pildīja savu uzdevumu un plosīja visu, kas pagadījās tam ceļā. Arī mani. Tagad es zinu to sajūtu, kad tūkstošiem ledus mošķu un putekļu radības brāžas taisni sejā. Tā savelkas kā saburzīta salvete un saskrāpē tevi visu līdz pat ceļgaliem, un neatlaiž – sakampj tavu kaklu un rokas ar savām kaulainajām rokām un tu rīsties līdz mošķi nav atraduši nākamo upuri. Bet tas bija tikai sākums. Nolēmu izveidot pienākumu sarakstu, lai nesapītos savu uzdevumu jūklī un, kā vienmēr, neatmestu tam visam ar roku. Autoosta šodien bija vēl kailāka, vējš to būs izpurinājis ne pa jokam, bet cilvēki pat neievēroja – tie drūzmējās cits aiz cita un es nesapratu, kādēļ tik agri tie sapulcējušies, jo platformas stāvēja vientuļas, gluži kā novembra pusnaktīs. Arī stends ar literatūras un publicistikas jaunumiem nebija vēl papildināts, tas lika justies tik pieviltai, ka nolēmu turpināt savu vienmuļo ceļu uz zināšanu fabrikas centrālo ēku mūsu pilsētā. Ir piektdiena, tādēļ liela daļa fabrikas galaproduktu nedeldēja skolas gaiteņu betona un parketa pārklājumus, vienīgi mazie – tie negantie, skaļie un spiedzošie cilvēki, kuri pārsteidz tevi pašā trepju telpas vidū, kur izglābties vairs nav iespējams, tad viņi visi kā viens metas tevi apsteigt, triecoties garām, izgrūstot un izplivinot kā garu lupatu. Un tad man paliek žēl tās jaunkundzes desmit centimetru augstās papēžu kurpēs, kuras acumirklīgi kļūst bālas jau izdzirdot dārdoņu, kas pārvietojas no gaiteņa uz gaiteni, viņas sastingst un gluži kā hameleons slīd gar sienu, balstot sevi. Ziniet, tad man paliek žēl arī sevis.
Pārvarot vienu šķērsli, neizbēgami sekos arī nākamais. Tas bija pienākums četrdesmit minūtes izmest sevi no latviskuma un atdot svešvalodai, lai tā sagroza visu, ko sirdsapziņa līdz šim nebija atļāvusi. Tās abas cīkstones konkurē kā divas, inflācijas nomocītas piena pakas lielveikala vitrīnā – kurš kuru? Un, vai nav vienalga, tā mēs bojājam tikai sevi pašu. Kad dvēsele iztīrīta un atkal jutos pilnība vienota ar šīs zemes mirstošajām bagātībām, devos iekarot vienu no nesen atklātajiem gastronomijas šedevriem. Biezpiena maizīte-tik vienkārši, smieklīgi, nepavisam ne prestiži. Tieši vienkāršība ir nesamākslotu cilvēku lielākā vērtība, kuras dēļ trīs jaunas dāmas katru dienu mirdzošām acīm steidzas pa betonētām kāpnēm un slīdošām flīzēm, lai tikai iegūtu mazu kumosiņu vienkāršības. Un visneparastākais – tas viņas dara neizsakāmi laimīgas, kaut uz brīdi. Viņas prot sajust mirkļa gandarījumu un palaist to vaļā, lai pēc stundas tas joņotu atpakaļ ar divreiz lielāku spēku. Un, kā par spīti, tas samtainais zelts, kurš vienmērīgi kūp no elegantās smilšu mīklas tūtas, šodien nebija. Nu jau vairs nebija vien skumja nopūta, bet gan trijkāršota vilšanās. Un diena turpinājās tieši ar tādu pašu kņadu, kā pirms tam, nekas jau nebija noticis, pilnīgi nekas, lai tiktu kardināli izmainīts dienas plāns un emociju skalas novirzījums. Bija tikai par vienu vilšanos vairāk... |