July 24th, 2015

• Ķertā bijusī - es
• 7/24/15 02:39 pm
• Mīlestība uz nulli, tāpēc gribu izrakstīt kāds ir bijis šis ķertākais mēnesis...
  
  Sākšu ar to, ka biju pašķīrusies pēc 8 gadus ilgām , ļoti tuvām attiecībām.... pēc kāda laika satiku bijušo draugu. Aizgājām pusdienās. Viņš izskatījās briesmīgi. Un uzzināju, ka tas ir tādēļ, ka viņa tēvs (vienīgais ģimenes loceklis, jo mammas un brāļu nav bijis) izrādās ir nonācis līdz vēža pēdējai stadijai. Daļēji paralizēts ar lielām sāpēm guļ mājās. Bijušais kā labs dēls sēžot caurām naktīm pie tēva... ceļoties gatavot brokastis.. tad braucot uz darbu un pa vidu skrienot mājās atkal viņu apkopt, pabarot... tad atkal uz darbu un tad atkal mājās līdz vēlai naktij sēžot blakus. Pats neskuvies, nemazgājies.. neizgulējies jau vairākas nedēļas...
  
  Man protams šie cilvēki pēc tik ilgiem gadiem nav vienaldzīgi... es gribu palīdzēt... atsāku tikties ar bijušo... braucu gatavot vakariņas... cenšos viņu atbalstīt, iedrošināt, iepriecināt.. cik nu sieviete ir spējīga to izdarīt... atkal kļūstam tuvi.. viņš sāk izskatīties labāk... es arvien biežāk esmu pie viņiem.. gaidu līdz naktī viņš nāks no tēva istabas lai samīļotu... cepu pīrādziņus.. gatavoju brokastis... uztraucos un rūpējos par viņu cik nu iespējams mīlošam cilvēkam šādā situācijā palīdzēt...
  
  Nu jau veselu nedēļu dzīvoju tur... guļam kopā, ceļamies kopā... piektdienas rītā viņš saka, ka šovakar gan lai labāk palieku savās mājās.. jo atbraukšot radi... medmāsa likt sistēmu... būšot pilna māja... ka viņš mani ļoti mīlot... bet šovakar tāpat būšot aizņemts... pirms darba palīdz aiznest mantas uz mašīnu...
  
  es gan novīpsnāju "ak tad medmāsa atbrauks"" bet nu neko.. tā arī tas paliek..
  Vakarā viņš neceļ telefonu, bet naktī sazvanāmies.. jautāju vai paēdis... viņš saka, ka jā... tēta draudzene atbraukusi.. pagatavojusi vakariņas... jautāju vai tad viņi tā divatā vakariņoja... šis atbild, ka nē - trijatā... medmāsa arī...
  
  Man mazliet apraujās sirds... pat nezinu kāpēc.. toreiz domāju... esmu greizsirdīga... mani aizsūta mājās... un pats ģimeniski vakariņo...
  
  tuvākās dienas viņš bija aizņemts.. teica, lai nebraucu, ka tik un tā sēdēs pie tēta.
  
  Pienāca jauna - līgo nedēļa .. biju aizbraukusi pie viņa... pārmetu sev iepriekš pieminēto muļķīgo greizsirdību.. jo tagad taču viņiem tik smagi.. nav laika šādām muļķībām.
  
  Jāņos biju solījusies aizbraukt pie radiem uz laukiem... viņš teic, ka sarunājis ar tēta draudzeni, ka viņa atbrauks, padežūrēs.. pats braukšot tur pat netālu pie saviem radiem pasvinēt..
  
  Jāņu vakarā sazvanāmies... sūtu viņam bildes no laukiem... runājam ka mīlam viens otru... vel joprojām pārrunājam vakara plānus... jautāju smejoties vai tagad tad esam kopā un man nevajadzētu skatīties naktī uz kaimiņu puišiem.. viņš saka ka jā... bet jautā .. tikai kas būs ja viņš ar radiem aizbrauks uz zaļumballi un pēkšņi kādu satiks... es saku tad sarunājam ka jāatsūta sms lai otrs zina ka ir brīvs :) tā smejamies.. novēlam viens otram laimīgus jāņus un saruna beidzas. Es laimīga ka viņš saka ka esam kopā un man vairs nekas cits neinteresē. :) Lasu puķes vainagam, sēžu kopā ar vecāko paaudzi pie ugunskura un no malas noskatos kā jaunie pāri dejo rotaļas... ik pa laikam sūtu viņam sms.. bet atbildes nesaņemu....
  
  Ap pusnakti man jau sāk palikt bail.. uztraucos vai ar tēti kas nav atgadījies... varbūt palicis sliktāk.. domāju kāpēc neatbild... rakstu sms ka esmu uztraukusies.. vai nevajag braukt uz rīgu.. viņš atbild ar sms - viss kārtībā, esmu mājās, tētim viss labi.
  
  Es zvanu ... prasu kāpēc tad viņš nav aizbraucis pie radiem.. viņš uz to gan jocīgi klusā un savādā balsī atbild, ka negribējis... palicis mājās.. jautāju vai viņš guļ šonakt pie tēta.. viņš neatbild... pēc tam saka ka iešot paēst... nevarot vairs runāt.. viss labi un attā.
  
  Man šī saruna šķiet dīvaina.. jo māja viņam liela.. aiziet pa telefonu parunāt var daudz kur, netraucējot citus... aizsūtu sms... ka kaut kā dīvaini viņš runā un uztraucos ka tomēr tētim kkas nav... uz ko saņemu sms... nē , tētim viss labi, es vienk iedzēru rumu ar spraitu... un sareibu, tagad miegs uznācis..
  
  Nākamā dienā sazvanāmies un viņš prasa kāpēc vel neesmu mājās.. :) ka gaidot mani. Rīgā iebraucu vēlu un tad jau norunājam ka šovakar vairs lai nebraucu.
  
  Nākamā dienā uzzināju ka Deglava Rimi taisās uz rekonstrukciju un ir pēdējā preču izpārdošana.. aizbraucam ar vecmāmiņu kopā, redzam tiešām - viss kas palicis, uz pusi lētāk.. zvanu viņam, ka varu to kas ir sapirkt produktus... mantas.. lai viņam nav uz veikalu jābrauc. Šis priecīgs piekrīt un saka ka jā... stundu staigāju pa veikalu un sapērku viņam kaudzēm lietu... ieraugu ka arī prezervatīvi ar atlaidi, jautāju viņam vai nopirkt.. uz ko viņš atbild, ka jā , nopērc pēc iespējas vairāk :) nopērku arī visādus saldētus, krāsnī cepamus gardumus ar ko viņu iepriecināt... un ar maisiem braucu pie viņa.
  
  Šis mīļi sagaida :) ienesam maisus... izlemjam ka cepsim pīrādziņus.. bet viņš tā savāda ik pa brīdim uzvedas.. cepam pīrādziņus un pļāpājam.. bet man viņš liekas dīvains... un es sāku jautāt.. vai kaut kas nav kārtībā... šis saka... nu uzcepsi pīrādziņus tad parunāsim... es nevaru saprast... kas tāds varētu būt atgadījies... sāku izprašņāt.... līdz uzvedinos uz domas par jāņiem... līdz viņš tomēr sāk runāt... pasaka ka jā, esot salaidis ar kādu... es šokā bet cenšos noturēties... jautāju kur un ar ko... šis saka ka vai nav vienalga... es atkal sažņaugusi rokās telefonu cenšos saglabāt mieru.. domāju.. viņam slims tētis... neadekvāta uzvedība varētu gadīties katram šādā situācijā.... saku nav vienalga... mašīnu var pārdot, palagus izmest.. viņš atzīstas ar tekstu tu jau zini ar ko... es šokā bet cenšos neizrādīt.. ar medmāsu?? viņš apstiprina. Jautāju un kur, ko? saka ka skūpstījies, mašīnā.... turu sevi rokās un mierīgi jautāju.. un kas būs tālāk? - nezinu - apsēžamie... jautāju... tu to domā turpināt? - atkal nezinu - saku mierīgi.. bet tu taču saproti ka nevarēsi tikties ar medmāsu un mani vienlaicīgi.. viņš saprotot... tad jautāju... tad ko tu izvēlies? viņš atbild ka neko negrib tagad izvēlēties.. es saku, ka tā arī ir izvēle.. un ilgāk vairs nevaru izturēt... jūtu ka tūlīt sabrukšu... saku ka laikam braukšu mājās pirms tie pīrādzīņi uzcepsies.. viņš mani pavada... apskauj un nelaiž vaļā... es turos lai nesabruktu... beigās iekāpju un paspēju aizbraukt pirms sākās histērija...
  
  Braucu .. raudu.. nesaprotu... nezinu . ko darīt,.. dusmojos... sazvanu draudzeni un piebraucu pie viņas uzpīpēt(kaut arī biju atmetusi)... domāju ka gribās tai medmāsai kaut ko uzrakstīt... un nolemju uzrakstīt... atrodu viņu draugos un uzrakstu pieklājīgu vēstuli "sveika! Nezinu, vai Tu zināji, bet "Viņam" līdz šodienai bija 8 gadus ilgas attiecības. Tagad tās ir beigušās, tāpēc es tiešām ceru, ka Tu esi tā vērta! Ceru ka spēsi būt ar viņu kopā cauri visam šim smagajam laikam.. un arī tad kad tētis nomirs, jo ceru, ka saproti, ka viņam neviena cita vairs nav un pēc Tā nebūs, jo mana ģimene diemžēl vairs nevarēs būt viņam blakus un atbalstīt, par spīti visam, kā tas bijis līdz šim. Tāpēc novēlu tev izturību :) un pietiekami lielu atbildības sajūtu par to, ko esi uzņēmusies! visu labu. "Viņa" līdz šim tuvākais draugs."
  
  Pēc tam gan saņemu zvanu no viņa ar jautājumu.. ko es daru.. kāpēc iejaucu svešus cilvēkus.. un nafig... bet negribu to vairs apspriest un atvadoties beidzu to sarunu.
  
  atbraucot mājās saņemu no viņas atbildi "Nezināju"
  
  Nolemju likt tam visam mieru un aizmirst... bet man ir nervu sabrukums... raudu līdz pieciem naktī.. deviņos pamostos un atkal raudu... izeju pastaigāties lai vecmāmiņa neuztrauktos par mani... domāju palīdzēs... bet nē, nevaru valdīt asaras... eju pa ielu un histēriski raudu... cilvēki skatās bet neko nevaru izdarīt ... aizeju līdz māsas darbam 3 km un palūdzu viņai cigareti... uzpīpēju... bet atkal sākās asaras... ieeju mežā un kliedzu jo gribās nomirt... tā paiet visa diena, bet vakarā dziesmu svētku mēģis... māsa atbrauc pakaļ un saka ka jābrauc... es saņemos, uzkrāsojos pamatīgi un paliek labāk... tur dziedot tiešām viss norimstas un paliek labāk..
  
  brīvdienās ateju mazliet.. sāku pārdomāt .. sāku atkal viņu attaisnot un domāt nu nē... šobrīd viņam tas vienk bija vajadzīgs lai atslēgtos... man tās attiecības ir dārgas.. negribu vienkārši no tā visa attiekties bez cīņas... sāku ar viņu sarakstīties... viņš atbild... tēloju labāko draudzeni un cenšos ignorēt aizvainojumu .... norunājam iet nākošā dienā pusdienās...
  
  Ēdot pusdienas pētu viņu, skatos, ka izskatās savādi.. tukšas acis.. stāsta ka nesaprotot ko pats dara... ka darot to ko negrib darīt... laimīgs neizskatās... turpinām pēc tam sazvanīties, sarakstīties... viņš sāk stāstīt par viņu... par to ka nezin kas tur ir... jo viņa dzīvojot kopā ar bijušo draugu.. kurš kā viņa stāsta, tas katru vakaru lūdzoties un raudot... ka viņam nav pārliecības kas tur patiesībā notiek.. kāpēc viņi vel dzīvo kopā.. ko viņi dara... ka viņš viņu pie sevis netaisās ņemt... ka vienk gribot šobrīd ar viņu gulēt... uzzinu arī ka patiesībā viņš ar viņu ir gulējis nevis skūpstījies... atkal ārdos... nevaru izturēt to zināt.. bet viņam neizrādu... jo domāju ka varbūt tas bija vienīgais veids kā viņam atslēgties no visa tā murga ar tēti... saku ka mīlu viņu... un viņš saka ka mīl mani... un ka esmu viņam tuvākais cilvēks...
  
  Nākamā rītā braucot uz darbu, saņemu viņa zvanu ar jautājumu "Ko tu atkal dari"... man wtf reakcija... nesaprotu par ko iet runa... šis pasaka , ka viņa medmāsa rakstot jautājumu vai es esot galīgi saspiedusi galvu... es saku ka tiešām nesaprotu... neesmu nevienam ne zvanījusi, ne rakstījusi... saku viņam lai viņš noskaidro un tad pastāsta man arī :)
  
  Pēc kāda laika viņš zvana un stāsta, ka es esot zvanījusi viņas bijušajam un sūdzējusies par mūsu ilgajām attiecībām... pēc tam atkal ka tomēr viņš man esot pats zvanījis, bet mums ir bijusi ļoti ilga saruna... es šokā bet smejos... un apzvēru, ka ar nevienu neesmu runājusi :))
  
  pa dienu ik pa laikam sazvanāmies un runājam par šo līdz sarunas nonāk tādā gultnē ka patiesībā jau nevar zināt vai tā meitene vienk visu šo neizdomā.. varbūt nav nekāda bijušā drauga... varbūt tas viss ir plāns kā dabūt "viņa" mantojumu, kad tēta vairs nebūs... viņš saka ka to čali tomēr esot redzējis pie viņas mājas ... un ka tas esot īsts cilvēks.. vienīgi viņam brīžiem ienākot prātā doma ka varbūt viņi ir pāris kas viņu čakarē.. un tā jo tālāk domā jo trakāk... jo viņš tiešām šobrīd staigā tādā stadijā, ka viņu jebkurš čigāns apzagtu... beigās saku ka vienīgais ko varu izdomāt ir iesvētīt māju... aiziet u baznīcu, nopirkt svecītes... viņš piekīt... piekrīt ka atbraucu vakarā un sadedzu mājā svecītes..
  
  Aizbraucu.. izstaigājām visu māju... viņš atkal kļūst mīļš... pavadām vakaru mīļojoties... sveču gaismā.. un šķiet, ka esmu atguvusi viņu :) un ka viss būs labi.. naktī aizbraucu prom..
  
  No rīta saņemu zvanu no viņa.... "man tev kaut kas ir jāpastāsta".. sāku uztraukties, prasu tev viss labi?.. viņš atbild - man jā, bet tas viņas bijušais vakarnakt izdarījis pašnāvību... saslēdzis trubas no izpūtēja ... pieslēdzis sev pie mutes un no rīta veikala autostāvvietā, mašīnā, atrasts miris... Man vienk wtf... nevar būt... tu esi pārliecināts? viņš saka.. nezinu , dīvaini, bet viņa raud un saka ka sniedzot liecību kriminālistiem... prasu, un ko tagad? ņemsi viņu pie sevis? - nē , nekādā gadījumā, viņa ir svešs cilvēks... man pašam savu problēmu te pietiek.... bet nu ja tā ir taisnība... šausmas...
  
  Pa dienu vel sazvanāmies... runājam par to un vel vis kaut ko.. un es priecājos.. ka lai vai kā... pēc vakarnakts mājas iesvētīšanas un vakara , viņš atkal šķiet normāls... un jūtos ka esam pasargāti.. saka, ka vakarā būšot ar tēti viens mājās..
  
  Vakarā atnāku mājās mierīga, un ieeju savā draugiem.lv profilā… bt tur ieraugu, ka šobrīd manu profilu un galerijas skatās šis (mirušais) puisis… man atkal histērija  nesaprotu kā tā var būt… zvanu “viņam”, viņš neceļ... zvanu vel un vel.. bet nekādas atbildes... sāku uztraukties... rakstu sms, ka uztraucos vai viss labi... viņš atbild - jā, viss kārtībā, neuztraucies, es esmu stiprs" ... nesaprotu kas tā par atbildi un kāpēc viņš neatzvana... nosūtu sms ar printskrīnu, kur redzama mana draugiem.lv statistika.. viņš uz to atbild – nē, tas nevar būt, es pats redzēju to mašīnu ar izsistu logu un apzīmogotu.....zvanu atkal, viņš neceļ… līdz prasu vai viņš viņu šodien ir saticis.. viņš atbild, " satiku, tagad" .. saku ka man bail par viņu... es uztraucos ... lai pazvana kad būs viens...
  
  Pa vidam runāju ar māsu… šī to visu dzirdot saka… ka viņai sāk likties, ka vienkārši mani čakarē.. ka bijušais ir nojūdzies un visu to pats izdomājis… un vienkārši priecājas par to ka uztraucos… paralēli viņas draugs policists saka, ka ja tā mašīna būtu atrasta no rīta stāvlaukumā tad viņa sen jau tur vairs nestāvētu… ka vienīgais, kas man visu šo informāciju dod,ir mans bijušais…. un, ka tas ir slimi… Un man tas viss ir jāaizmirst, un nevajag atbildēt uz viņa zvaniem.
  
  Es tam nespēju noticēt, nespēju ka kāds kaut ko tādu var izdomāt… zvanu vel joprojām “viņam” .. līdz viņš paceļ.. jautāju kur viņš ir, viņš saka, ka mājās… jautāju ko viņa stāstīja, kas tur īsti ir.. līdz sāku nojaust ka viņš man noklusē kaut ko… un tad saprotu, ka viņa ir pie viņa mājās… tad viņš arī to atdzīst.. un saka ka beidz, pats esmu nobijies… pats nezinu vai tā ir taisnība… bet viņai it kā visi zvana un izsaka līdzjūtības… tāpēc domājot , ka ir… bet viņa tagad esot piedzērusies , aizmigusi pie viņa…
  
  Man histēŗija, asaras.. saku.. es vairs nezinu, ka sir patiesība, kas nē… es zinu, ka tu man nepārtraukti melo… un mani radi domā, ka tu to visu esi izdomājis… man gan pašai liekas ka viens tu to neizdomātu… bet ja jūs kopā to izdomājāt lai par mani paņirgātos.. tas ir slimi  un ja jūs gribējāt mani novest līdz nervu sabrukumam, tad tas izdevās… (nolieku telefonu)
  
  Sēžu mājās.. raudu.. nezinu ko lai iesāk.. lūdzu Dievu.. nolemju piezvanīt draugam, kurš ir misionārs lai lūgtu lai viņš arī palūdz.. jo es neko citu vairs nevaru darīt… draugs gan man pasaka ka, ja tas viss ir taisnība un es domāju ka varu viņu izglābt, tad tas esot tikai mans egoisms, kas to saka… jo katram jāpieļauj savas kļūdas un es varu lūgt par viņu, bet izglābt nē…  es raudu… turklāt draugs man saka, ka man tas viss ir jāatstāj… ka man nevajadzētu vairs tur jaukties iekšā un atbildēt uz zvaniem.. jo es moku tikai sevi, bet palīdzēt nevaru, ja viņš pats to dara…
  
  Paralēli man sāk nākt sms no “Viņa” – Lūdzu piedod… lūdzu piedod… es negribēju tev darīt neko sliktu…. Lūdzu piedod… lūdzu pacel… lūdzu … es nesaprotu kas ar mani notiek… es uzvedos kā jucis… es nesaprotu ko es daru… lūdzu piedod… un zvana
  
  Beigās neizturu un tomēr paceļu.
  
  viņš saka – nu beidz, es taču neizdomātu tādas lietas, man pašam bail…. Es turpinu raudāt un saku.. ka es nezinu.. katri tavi otrie vārdi ir meli… tu man šodien teici, ka viņa nekad nebūs pie tevis, bet šobrīd viņa guļ tavā gultā… es nezinu kas ir patiesība un kas nē…. Bet es saprotu , ka lai vai kas, es nevaru tev vairs palīdzēt, jo tu pats to dari…  es baidos par sevi arī… jo tas viss, kas notiek, nav normāli… un es nezinu kādi spēki šobrīd ir tavā dzīvē… un pat , ja tā ir taisnība par šo pašnāvību… kāda garantija, ka šī meitene nav tevi nobūrusi/ piebūrusi…. Naudas dēļ… un tāpēc tu esi tik neadekvāts… un kāda garantija, ka tāpat nesākās viņas attiecības ar to puisi… un kāda garantija, ka task as noticis ir tāpēc ka viņš, kad viņai vairs nebija vajadzīgs, neredzēja vairs nevienu citu izeju vai jēgu savai dzīvei…. Un kāda garantija ka pēc pāris gadiem tu nebūsi tādā pašā situācijā, garāžā… ar ieslēgtu aizdedzi.. neredzot dzīvei jēgu…. Jo tas ko es redzu nav normāli… ja tev būtu tīra, patiesa mīlestība pret viņu… tad tāpēc nebūtu jāsāk visiem melot, darīt ļaunu apzināti .. uzvesties neadekvāti… darīt to, ko nevēlies darīt… (tās lietas viņš man bija stāstījis pēdējās nedēļas sarunās… ka melojot visiem, arī radiem, bez iemesla, ka darot sliktu apzināti utt.) … jo mīlestība kas nākusi no Dieva, neradītu tādas atblāzmas… tāpēc es baidos par tevi…. bet es neko tur vairs nevaru izdarīt…. Es lūgšu par tevi dievu… es tevi mīlu…. Bet es vairs tur iekšā nejaukšos… vēlu tev visu labu… un raudu… šis saka .. lūdzu piedod, neraudi.. bet es tikai saku.. es lūgšos, ceru, ka viss būs labi.. viņš pasaka paldies… un mēs beidzam sarunu.
  
  Brīvdienās mana ģimene, uzskatot, ka mani vienkārši pamatīgi čakarē, atņēma man telefonu…. Biju laivu braucienā.. divas dienas uz upes.. bez sakaru līdzekļiem… un telefons tika atstāts mammai, kura vajadzības gadījumā tēlotu psihologu.. ja nu kāds censtos mani traumēt..
  
  Es gan lai gan atpūtos un mazliet atslēdzos, tomēr nespēju noticēt ka man varētu melot.. gribēju miera pēc noskaidrot par to pašnāvību.. nepārtraukti čekoju ziņu portālus.. kriminālo informāciju… nekrologus.. mēģinot atrast kaut kādu pierādījumu… līdz iedomājos par to, ka viens no veciem draugiem, šķiet tagad strādā kriminālpolicijā… atradu viņu draugos un sazinājāmies…. Viņš teica, ka izklausās slimi, bet kad būšot darbā, pārbaudīšot…
  
  Pēc pāris dienām saņēmu zvanu, ka informācija par šāda veida pašnāvību apstiprinās.
  
  Vakarā uzrakstīju “viņam” sms ar tekstu, ka atvainojos, ka pārmetu, ka tas vis ir izdomāts, ka tagad zinu, ka tā ir taisnība… un man ļoti žēl… ka nevienam nenovēlētu būt iesaistītam šādā situācijā vai tādā veidā uzsākt attiecības… lai turas un, ka vēlu visu labu…
  
  Vēlāk sazvanījāmies un viņš stāstīja, ka labi, ka esmu to uzzinājusi un pateikusi viņam.. jo lai vai kā.. un it kā svētdien viņa braukusi uz bērēm, tomēr viņš arī visu laiku pētījis nekrologus un šaubījies… teicu, ka gribu lai viņam vis dzīvē sakārtojās un ka viņš vienmēr var man zvanīt ja vajadzīgs draugs… ka es viņu vel joprojām mīlu un viņš ir svarīgākais cilvēks kāds man bijis…. Viņš teica, ka arī mīlot mani.
  
  Tuvākajās dienās sazvanījāmies un viņš stāstīja ka tētim paliek arvien sliktāk, ka baidoties…. Ka nezinot ko iesākt… ka esot viens mājās ar tēti… man bija brīvs un es par viņu uztraucos.. tāpēc piedāvājos, ka varētu līdz viņiem aizbraukt kamēr viņš gaida vakarā atbraucam tēta draudzeni…. Ja nu kas pa dienu atgadās, vismaz viņš nebūtu viens… mazliet dusmojos, ka viņa jaunā draudzene tur nav.. viņam blakus, bet nu nebija nekādas skaidrības kādas viņiem tur attiecības… jo viņš bieži atrunājās ar vārdiem,.. viņa ir svešs cilvēks… man neviens nav vajadzīgs katru dienu…
  
  Tā nu es aizbraucu… paņēmu darbu līdzi un dzīvojos pa viņa mājām ar domu, ka tā ir labāk, jo vismaz nav jāuztraucas ka viņš ir viens…. Viņš ik pa laikam iznāca no tēta istabas … parunājāmies… samīļojāmies…. Un man bija sajūta, ka atkal viss ir kā agrāk… 11tos vakarā gan tēta draudzenes vel joprojām nebija un bija skaidrs, ka nebūs arī… viņam ar tēti bija jāsāk taisīties uz miegu un es ar mierīgu sirdi braucu prom…
  
  Tad viņš zvanīja lai pajautātu kādi plāni man ir pirmdienai.. un vai es nevarot palīdzēt viņam ar mašīnām… ka tētim paliek arvien sliktāk, bet viena mašīna vel neesot paspēta pārrakstīt uz viņa vārdu… ka vajadzētu darba laikā lai kāds viņu aizved no darba līdz mājām pēc mašīnas un vēlāk atpakaļ. Es piekritu.
  
  Lielu daļu dienas pavadījām kopā… viņš cepās ka visu kavē…. Tad aizmirsa mājas atslēgas un mēs braucām pie viņa krustēva tām pakaļ… viss kā agrāk… par savu draudzeni un to kāpēc viņai nejautājis lai palīdz.. viņš teica ka kāds sakars … viņš nedotu viņai savas mašīnas… vakarā vel sanāca jocīga situācija.. kad ieskrēju pie viņa mājās uz WC, netīšām sastapos ar viņa tēta draudzeni… kura izskatījās pārsteigta un šķiet mazliet apmulsusi/ līdzvainīga ieraugot mani… pie tā ka zin, ka viņš tiekas ar citu bet nezin vai es to zinu. Un nezin ko man teikt. Piedāvāja vakariņas, bet es atteicu, ka tikai aizvedīšu viņu līdz mašīnai un pēc tam jāskrien atpakaļ uz darbiem.
  
  Vēlāk viņš stāstīja, ka laikam tas esot pastāstīts tētim, kurš arī nav izpratis situāciju.. jautājis kas tad viņu veda līdz mašīnai un kaut ko burkšķējis šajā sakarā… bet “viņš” kā parasti nav uzskatījis par vajadzīgu kādam kaut ko skaidrot…
  
  Tuvākajās dienās daudz sazvanījāmies/ runājām… un man atkal saslēdzās… ka gribu būt kopā.. ka tas kas mums ir, ir kaut kas īpašs .. un stiprāks par visu pārējo..… atkal biju gatava lūgties lai viņš to visu izbeidz un izdara tā lai atkal mums viss ir labi… bet viņš paliek pie tā, ka šobrīd grib darīt to, ko dara… un ka man esot jādzīvo tālāk… bet ka viņš mani mīlot.
  
  Pienāca atkal brīvdienas.. piektdienā tuvu draugu ballītē pamatīgi piedzēros.. pat pierunāju aiziet uz vecrīgu, bet tur norāvos un uzrakstīju viņam sms.. vai negrib mani aizvest mājās. Viņš gan neatbildēja.
  
  Zvanīja nākamajā dienā un prasīja kas tad tā bijusi par sms. Teicu , ka nav svarīgi, jautāju ko viņš vakarā darīs. Viņš stāstīja, ka ejot uz šefa dzimšanas dienu. Pienāca arī vakars un mēs visu laiku sarakstījāmies kamēr viņš bija tur. Es biju darbā un izmantoju laiku, kad neviens ofisā netraucē. Biju centrā ar mašīnu , tāpēc piedāvājos viņam, aizvest viņu mājās, kad apniks ballīte. Bet viņš kaut arī visu laiku rakstīja, teica, ka tā nebūtu laba doma. Un ka braukšot ar kolēģi. Naktī vel sazvanījāmies.. bija jau trīs un tagad viņš saka, ja es gribot atbraukt, es varot atbraukt pie viņa, atvest ko ēdamu, viņš iznākšot laukā… bet es tajā brīdī domāju.. nu kāda jēga .. man tgad dzīties nakts vidū pāri visai rīgai… turklāt pie puiša kuram esot draudzene… nav vērts… pasaku to arī viņam… bet viņš uz to.. nu beidz… negruzies… nu ja negribi, nebrauc… teica, ka esot ļoti miegains un lai es viņam piezvanu rīt.. tad varēsim turpināt sarunu 
  
  Nākamajā dienā pa dienu zvanu viņam. Viņš paceļ. Jautāju kā tad jūtas pēc ballītes . Bet viņš man atbild ar pretjautājumu – kapēc tu zvani. Es nesaprotu jautājumu - WTF!? Tu vakar teici lai piezvanu… tad viņš saka.. a nu… jā .. normāli jūtos.. bet runā savādā balsī. Prasu… tu esi aizņemts? Neesi viens? – viņš atbild – jā. … man iekšā atkal viss sabrūk… saprotu ka esmu tāda muļķe… kāpēc es vispār zvanīju… viņš izklaidējas ar savu medmāsu…. Un es esmu ķertā bijusī kas neliek miera.. beidzu sarunu ar viņu un nolemju – viss. Pietiek! Viņš ir izvēlējies. Es vairs to negribu. Esmu nolēmusi vairs nekad ar viņu nekontaktēties. Pie tās domas arī palieku.
  
  Pa brīvdienām jau sāku justies labāk… pirmdien jau pamostos pavisam normālā emocionālā stāvoklī.. pat priecīga, taisos uz darbu 
  
  Zvana telefons. Apskatos, uzraksts “Citas Kretīns”  vel pasmaidu par savām dusmu rīcībām .. un domāju .. necel, tev to nevajag. Bet tad atkal.. ja nu esmu vajadzīga… ja nu…
  
  Tomēr paceļu… viņš jautā tā itkā viss būtu kā kādreiz… čau , ko dari, kā iet… atbildu normāli… un tev?... man arī.. nu lai gan ne visai… sāk stāstīt par tēti… par to ka esot ļoti augsta temperatūra…. Ka viņš vairs nerunājot… ka esot pavisam slikti un viņš nespējot uz to skatīties… ka vakar bijis uz kapiem sarunāt vietu… - es protams nespēju to mierīgi klausīties jo mīlu viņu, un pārdzīvoju viņa sāpes kā savējās… man sāk trīcēt rokas… asaras acīs… tad domāju… kāpēc viņš man zvana.. kāpēc nezvana savai medmāsai… beigās neizturu un to arī pasaku… kāpēc tu man zvani… tu taču zini ka pārdzīvoju… šis uz to .. tu taču pati teici lai ik pa laikam pazvanu, pastāstu kā iet… bet es saku… tu taču saki ka man jādzīvo tālāk… un zini cik man ir smagi .. šī šķiršanās… man vajag to visu aizmirst.. bet kā es to varu izdarīt ja tu man zvani??? Man ir žēl, ka tev ir tik smagi… bet kāpēc tu gribi lai es to zinu? Šis apmulsis bet piekrīt ka man esot taisnība un pasaka.. ka nevajadzējis man zvanīt , lai atvainoju… un beidz sarunu..
  
  Jāpiebilst, ka šis mēnesis manu nervu sistēmu ir sagrāvis tik tālu, ka kaut arī jau dzeru nervu tabletes… šī saruna mani izsit no sliedēm tik tālu, ka es atkal drebu, histēriski raudu un nespēju neko izdarīt… staigāju pa māju… nolemju uz darbu neiet…. Cenšos aizmigt… nevaru… ir slikta dūša…. Un sāk raut krampī plecus un roku… vecmāmiņa uztraucās jo domā ka man ir slikti ar sirdi.. un piedāvā man iedzert sirds zāles.. ka tie neesot joki… es atsakos un mēģinu aizmigt.. bet turpinu raudāt.. pārņem dusmas.. nezinu kur likties… sāku rakstīt viņam sms.. par to ka viņš mani nežēlo.. ka man ir reāli slikti…. Ka nesaprotu kāpēc viņš man neliek mieru… līdz saņemu sms .. - neraksti vairs.. man tagad nav laika… jautāju kas ir, ko nozīmē nav laika… viņš atbild ka saucot ātros… es pēkšņi saprotu ka ātro sauc tad kad cilvēks ir miris… zvanu viņam.. viņš neceļ… jūtos vainīga par to ka braucu viņam augumā brīdī kad tētis mirst… rakstu sms ar jautājumiem kas notiek??? Viņš atbild – šķiet, ka viss. Staigāju pa māju , pastāstu vecmāmiņai … domāju jābrauc pie viņa.. viņa saka ka braukšot ar mani… rakstu viņam ka aizbraukšu… viņš atbild nē, es šobrīd nevienu negribu redzēt , satikt… saku lai vēlāk piezvana.. uztraucos… pait pāris stundas un viņš vel joprojām nav devis ziņu un neceļ telefonu… izlemju ka nevaru atstāt viņu vienu… izdomāju, ka jāpiezvana viņa radiem, lai vismaz viņi aizbrauc… sadabonu viņa māsīcas tel.nr. , sazvanu viņu un jautāju vai viņš ir zvanījis… Viņa pastāsta , ka jā, tikko viņš esot pie viņiem atbraucis.. lai neuztraucos… ka viņš tagad kopā ar krustēvu esot kur aizbraucis… ka neesot viens.. viss ok.
  
  Nomierinos,… un sēžu mājās, nezinot ko iesākt… pēc kāda laika viņš zvana… izstāsta ka tētis ir miris… ka bijis apbedīšanas birojā un sarunājis ka viņam vakarā atbrauks pakaļ… jautāju ko viņš darīs pēc tam…. Viņš saka ka labprāt aizbrauktu paēst.. saku ka varu braukt līdzi… viņš piekrīt un saka ka pats atbraukšot pēc manis vēlāk.
  
  Viņš atbrauca ap 10mitiem, aizbraucām uz McDnaldu… sēdējām vairākas stundas mašīnā… saku, ka viņš var palikt pie manis, ka vecmāmiņa man teica, ka viņš kādu laiku var padzīvot pie mums. Šis saka , ka nē,.. no rīta esot 8ņos jāpaņem krustēvs un tāpēc labāk nakšņos tur, lai kopā celtos… bet mēs turpinām sēdēt mašīnā… es viņu mīļoju un saku ka gribētu lai viņš nekur vairs tagad naktī nebrauc…. Ka baidos par viņu… par to ka viņš ir pārguris… un justos labāk ja zinātu ka viņš ir blakus un guļ… bet viņš saka nē.. ka tā neesot laba doma… jo viņš zinot ko gribot.. un ka es pēc tam atkal 2 nedēļas pārdzīvošu un nevarēšu viņu aizmirst… es saku ka mīlu viņu… ka viņš ir svarīgākais cilvēks un ka esmu gatava visu viņa labā darīt…
  
  Piebraucam pie manas mājas un viņš it kā tomēr braukā pa stāvlaukumu meklējot brīvu vietu…. Bet neatrod un saka.. redzi tas ir liktenis, man nevajag pie tevis palikt… tad vel pusstundu sēžam mašīnā… bet beigās viņš aizbrauc… saku vel lai atsūta sms, kad ir pie krusttēva.
  
  Paiet 40 min, man prāts nemierīgs, jo ziņas no viņa nav. Zvanu viņam… viņš neceļ. Vel pēc 10 min atzvana, stāsta ka esot jau gultā.. bet es dzirdu ka viņš ir uz ielas.. dzirdu ūdens skalošanos… it kā brišanu pa ūdeni… saku lai nemelo, ka zinu ka nav… prasu kāpēc viņš klejo apkārt… saku ka ja negrib braukt pie krustēva lai lūdzu brauc atpakaļ un paliek te… viņš atbildu ka nē, jo esot jau otrā rīgas galā un atpakaļ nebraukšot… tad es lūdzos lai viņš neklejo.. ka nevarēšu aizmigt.. ka uztraucos… ka viņam vajag pagulēt.. viņš atkal sāk stāstīt ka ir jau mājās un guļ… tā šī saruna pa riņķi iet kādas 15 min.. līdz viņš beidz sarunu ar vārdiem ka vairs nevarot runāt, esot jāiet.. atā…. Nodomāju/ ceru, ka viņš ir ticis tomēr līdz krusttēvam un iet iekšā.. un nevar runāt, lai netraucētu guļošos… es aizmiegu
  
  Pamostos no durvju zvana… paskatos pulkstenī.. esmu gulējusi 40 min… atveru durvis un tur viņš. Ienāk klusējot un iet uz gultu. Es nopriecājos, ka viņš tomēr ir nācis pie prāta… un viņam viss kārtībā. Ejam gulēt… mīļoju viņu, skūpstu… saku, ka priecājos ka viņš ir te… ka tagad varēšu mierīgi gulēt 
  
  Naktī pamostos no viņa glāstiem… viņš ir apskāvis mani un mīļo un saprotu ka grib mīlēties… nodomāju… lai viss ir kā ir… tik un tā es viņu mīlu… un viņš ir šeit jo gribēja būt šeit… un tagad aizliegt sev un viņam būt mīlētiem un kopā.. būtu muļķīgi .. gan pret sevi, gan viņu…. Jo manās jūtās taču viss jau ir piedots un nekas nav mainījies… tā es pakļaujos… līdz pēdējā priekšspēles brīdī viņš apstājas, atlaiž mani un aizmieg…
  
  No rīta pamodāmies, mīļojamies… saku ka mīlu viņu.. ka ir jauna diena.. un ka viss būs labi.. viņš atbild ka arī mīl mani.
  
  Pa dienu sazvanāmies un viņš vel ķircina, ka šķiet redzējis naktī savādu sapni… bet neatceroties kā tas beidzās  saku, ka viss kārtībā, neko nepareizu neizdarījām.  Viņš stāsta ko paspējis izdarīt pa šodienu, jautā, ko es tagad daru.. saku ka braukšu uz objektu.. viņš jautā vai nevaru viņam šodien aizbraukt līdzi uz laukiem, kur ir kapi… tur visas tās lietas ar bērēm sakārtot.. es padomāju – labi, varu pārcelt pēcpusdienas darbus, varam tikties pēc pusstundas, kad būšu galā ar objektu. Pie tā arī paliekam, ka viņš arī būs brīvs pēc pusstundas un tad varam braukt.
  
  Viņš zvana norunātajā laikā, bet es nepaspēju pacelt. Uzreiz atnāk sms “Diemžēl tomēr laikam nebraukšu ar tevi  “ zvanu atpakaļ, saku ka esmu beigusi darbu, varu piebraukt jebkur .. viņš saka nē, es tomēr pārdomāju… jautāju kas noticis… viņš stāsta kā gājis, ka bijis morgā… un visādas citas lietas… bet sarunas beigās es vel jautājumu bet kā tad .. tu brauksi viens? Viņš atbild ka laikam nē.. es jautāju .. un ar ko? Viņš izvairās.. jautāju tad tu tagad brauksi ar viņu? Viņš atbild – laikam jā. Es prasu.. ks tad notika, pirms pusstundas vel gribēji braukt ar mani… šis saka, ka pārdomājis… bet es prasu ko nozīmē laikam? Tad brauksi ar viņu vai laikam brauksi? Viņš atbild laikam braukšu ar viņu. Es saku ka nesaprotu viņu…. Bet nu labi.. jautāju ko darīs vakarā… viņš saka ka braukšot pie krustēva ģimenes .. gribot paspēlēt spēles un varbūt iedzert… bet ka šoreiz tiešām nemelojot, un tiešām būšot tur.. ka varu neuztraukties šovakar un mierīgi darīt savas lietas. Es ar smagu sirdi un rūgtumu, tomēr beidzu šo sarunu. Domāju.. labi, netrako… varbūt viņam lai izbeigtu tās attiecības arī ir nepieciešams vel viņu satikt. Braucu uz jūrmalu pie ģimenes.. pa ceļam raudu… bet cenšos nesalūzt un nesaskatīt visu melnās krāsās… cenšos sev teikt.. ka viss būs labi… saglabā mieru… uzticies vīrieša lēmumiem. Esot pie jūras aizsūtu viņam sms… ka visi lēmumi ko viņš pieņem. Ir pareizi. Ka mīlu viņu… lai turas! … viņš man vēlāk uz to atbild “Paldies, es arī tevi mīlu”… es esmu mierīga, laimīga to izlasot.. saku mammai, ka mīlu viņu… lai vai kas.. neko tur nevaru izdarīt… ka viņš vienkārši bija apjucis… ka viņš arī mani mīl un ka viss būs labi…. Mamma gan uz to atbild, ka viņa rīcība to nepierāda, ka viņš nav pelnījis tādu manu mīlestību…. Ka viņš dara tikai to kas viņam ir izdevīgi…ka viņai šķiet, ka es mānu pati sevi jau 8 gadus… ka viņš nekad nav mani mīlējis. Bet nu tad jau redzēs kā tas beigsies… saka lai neiespringstu.. lai pašai nav sāpīgi .. atkal…
  
  Aizbraucu mājās, rakstīju vel pāris sms viņam… bet redzu ka viņš tās nav lasījis… naktī vel aizsūtu ziņu ar tekstu… varbūt ka esmu naiva muļķīte, kura tev te sūta visu savu mīlestību.. bet tu patiesībā tagad iepazīstini savu draudzeni ar radiem un kopīgi vakariņot un spēlējat spēles.. pašai gan no šīs domas paliek slikti… un saku sev ka tā viņš nekad nerīkotos…
  
  Pamostos un vel joprojām redzu ka ziņas nav lasītas… aizbraucu uz darbu un pusdienas laikā rakstu ka uztraucos jau… tad viņš atzvana. Stāsta ka sarunājis bēres uz sestdienu, ka tagad apzvanot visus radus. Jautāju ko viņš darīja vakar? Viņš saka… kāpēc tu to jautā… man jau sāk palikt slikti.. saku… kā.. nu es gribu zināt taisnību… viņš atbild.. tu jau zini taisnību, viss ir tā kā tu uzrakstīji.
  
  Mana pasaule sagruva.  Tātad visiem ir bijusi taisnība… viņš nav nekas no tā ko es iedomājos… viņš vienu dienu gulēja ar mani.. un saka ka mīl mani bet nākamajā vakarā.. pirms vel apglabāts tētis… ved savu jauno mīļāko iepazīties ar radiem… kamēr es par viņu uztraucos… viņš izklaidējas un viss viņam ir kārtībā… attopos, ka tiešām esmu stulbā, ķertā bijusī… liekā… kas nevar likties mierā un aizmirst…. Nespēju noticēt, ka viņš var to man nodarīt…. Un būt tik nežēlīgs… tagad s pat uz bērēm vairs neredzu normālu ispēju aizbraukt…. Lai visi nedomātu.. ko es tur daru… un vispār … nav pagājis pat mēnesis kopš es dzīvoju pie viņa un gulēju ar viņu… un viņš tagad ved visiem parādīt cik viņš ir gribēts.. un cik ātri var atrast citu… man no tā visa ir pretīgi… visas manas ilūzijas par viņu ir sabrukušas… tagad saprotu ka visiem maniem draugiem, radiem… visus šos gadus bija taisnība… viņš nekad nav mani mīlējis… viņš nekad nav mani žēlojis… viņš nekad nav bijis manu asaru vērts… es esmu bijusi tāda muļķe
  
  Sēdēju stundu darbā, tualetē un raudāju nespējot šo sagremot. Tagad tas ir oficiāli. Viņa ir tur un es vairs neesmu ģimene… es esmu liekā..  Pēc histērijas man sākās dusmas.. rakstīju viņam ka tas ir nožēlojami.. pretīgi… ka viņš pat nevarēja sagaidīt bēres.. draudēju ka izstāstīšu viņai par to ko viņš dara… tad viņš sāka atbildēt… ka lai es beidzot.. ka viņš man nekad neko sliktu neesot darījis, ka nekad neesot mani krāpis… ak dievs, tas uzdzina manas dusmas un riebumu pret viņu līdz maksimumam…. Ko tad tas viss nozīmē? Vai man šīs mēnesi būtu jāutzver kā dāvana? Viņam nav nekādas nožēlas… nekādas mīlestības….. ne pret mani, ne pret to medmāsu… viņš ir vienkārši pretīgs lops, kurš nedomājot spēlējas ar citu jūtām un nemaz nejūtas par to atbildīgs… kā es varēju žēlot viņu… aizstāvēt…. Gatava ziedot savu dzīvi viņam… un visu piedot/ attaisnot… tāda muļķe…..
  
  Draugi man saka “Beidzot tev pieleca… tas kas bija skaidri redzams.. visiem… gadiem!”, “Tu neesi stulba…tu vienkārši pati esi laba.. un Tu vienkārši visu laiku ticēji labajam arī citos” , “Cerams, ka tagad tu beidzot saproti, kāpēc tev jau sen vajadzēja izslēgt to cilvēku no savas dzīves”, “Es jau teicu, iedomājies, ka viņš ir miris. Aizmirsti. Tu esi tikai uzvarētāja, ka beidzot esi tikusi no tā vaļā”, “Nekad vairs .. NEKAD necel viņam telefonu un neatbildi uz nevienu ziņu.. tev to vajadzēja darīt jau visas iepriekšējās reizes, kad es to teicu… redzi… tu pacēli… nekas no tā labāk nekļuva”
  
  Šorīt atnāca no viņa ziņa “ Lūdzu.. ja sanāk mēģini baigi uz mani nedusmoties.. lai kā tomēr nebūtu es gribētu ar tevi saglabāt pozitīvu kontaktu””
• 2 komentāriLeave a comment