December 7th, 2008

• 12/7/08 02:04 am
• esmu bijusi īsta maita un tagad saprotu vai vismaz šķiet, ka tas nekur nav pazudis... tā maita ir un iespējams paliks manī visu manu dzīvi... un es to pat nēesmu apjautusi, jo viss , ko darīju šķita pareizi un pēc tam mainījos un aizmirsu.. un gandrīz pat pārliecinu sevi,ka tas nekad nav bijis un ja arī ir tad it nemaz nav svarīgi... taču šī filma , kur vēroju no malas meiteni, kura ar viltu un meliem un bez jebkādas cieņas pret jeb ko ir panākusi savu... spēlejusi vienu pēc otras visdažādākās lomas un bijusi izcila tajās, gandrīz kā īsta, bet nav taču iespējams būt gan īsti labam, gan īsti ļaunam, ne jau vienā dzīvesstāstā..
  šobrīd tik savāda sajūta.. tā itkā iekšēji būtu divas personas, kuras pamīšus slēptos un viena otru apklusinātu... un ilgu laiku tā itkā " labā" ir guvusi pārsvaru.. vismaz viņai tā ir šķitis.., kaut arī iespējams tā otra ir rīkojusies izmantojot un naivi pārliecinot otru .. un patiesībā ne mirkli nav snaudusi... tikai ieskaidrojusi, ka tā ir..
  vai slepkava, kura no visas sirds mīlējusi savu darbu un dievinājusi savu iekšējo būtību, var kļūt par mājsaimnieci, un naivi mīlēt savu vīru līdz "dabiska nāve mūs šķirs" ? vai cilvēks kurš reiz ir sapratis, ka augstākais apmierinājums ir saņemams riskējot ar visu un nobaudījis to visā tā pilnībā, varēs reiz aizmirst to un pārstāt to meklēt...?
  
  cik daudz jābūt ar labu panāktam labumam lai spētu kaut aizstāt to, ko var panākt ar viltu un ļaunu.. ?
  
  es biju labāka, kad nebiju laba
  
  un ar to arī ir visgrūtāk sadzīvot, ...
  
  ............................................................................
  nu ko, veeeetra paari, buuuveeeesim atkal visu no jauna
• 0 komentāriLeave a comment