aizmigt

rokas

Mon, 22 Nov 2021 23:10:46 GMT

Viņas rokas bija pārāk siltas man, taču atrauties no tām nevaru. (tāpat kā pateikt taisnību nevaru.)

Rīgas klusums ārpus loga kļuvis skaļš un svarīgs, dzīvokļa nevēdinātais gaiss - smacīgs un lieks. Tas čuksta, atgādina, brīdina par notiekošo. Iesloga un dara mani brīvu reizē. Viņas elpa ir pārāk līdzena, es - pārāk iesalusi, lai mums nodarītu ko tik drausmīgu kā pakustētos. Es izmirkšķinu sausās kontaklēcas, cik klusi vien spēju, un cenšos saglabāt redzi. Es neļauju sev aizvērt acis pavisam.

Brīvdienas nakts starmeši plūst un mirgo nemierīgos toņos, liekie un uzbāzīgie trokšņi izspraucas cauri siltinājumam, taču man ir miers. Man ir viņas rokas, sasilušas starp segām un ķermeņiem, mīkstas kā meitenei un sievietei. Viņas mati, izplūduši uz spilvena, brūni spīdīgi, īsi un biezi, nekrāsoti nekad, to smaržu es šķietami sajūtu virmojam gaisā arī uz ielas otrpus Daugavai, arī tūkstošajā trolejbusā, arī retajā sapnī. Pacietīgi gaidu gaismu, kas kritīs uz viņas aizvērtajām acīm, lai kaut mirkli, kaut pulksteņa tikšķējienu nojaustu, ko tās redz aiz aizvērtajiem plakstiņiem. Vēl stundas divas, trīs, līdz Saule iegriezīsies tieši tā, pareizajā leņķī.

Man ir viņas elpa, ritmiska un klusa, tā sniedz man mūžīgus, nenoteiktus solījumus, un man ar tiem pietiek pārpārēm. Arī es cenšos ievirzīt savu elpu gludu un mierīgu, atlaist muskuļus dziļāk matracī, mierināt neapturamo pulsu manās delnās un kakla ieliekumos, bet izlietu ūdeni nesasmelsi.

Viņa ir aizcērtusies elpa, kuru neatgūšu nekad.

---

Rīts pienāk spožš un neticami ātrs, tāds, kurā pamostoties, acis aizžmiedzas ciet un roka momentā pielec pie pieres. Sega naktī man ir noslīdējusi nost, bet varbūt es zem tādas jau aizmigu. Aizmigu. Gulta ir tukša, jo tā ir mana, jo es dzīvoju viena. Pārbaudu vientuļos palagus, tukšo naktsgaldu, drēbju neapmētāto krēslu, un ieklausos klusumā, kas nāk no gaiteņa. Kad atgūstu kustības spēju, apsēžos taisni un nopētu pēdas, kas neatstātas uz grīdas, un rakājos piķa melnajā atmiņā, un neatrodu itin neko. Vien aizkari aizvilkti ciet. Cenšos ignorēt mezglu, kas sienas krūtīs, kamēr kaila slīdu caur ēnaino gaiteni uz vannasistabu. Blenžu uz savu izspūrušo seju spogulī un rosinu smadzenes atgriezties atpakaļ ķermenī, par kurām tās ir atbildīgas, nevis dzenāties pakaļ citam, kurš jau sen pametis manu gultu un dzīvokli, un apziņu.

pirms paliek 18

Wed, 27 Oct 2021 11:47:36 GMT

+ piedzerties līdz vemj
+ būt tik high ka lido
+ visas pieejamās vielas reizē (alkohols, nikotīns, zāle, kafeīns, taurīns)
+ nopirkt alkašu kreisā veikalā

man ir zemas prasības.
varbūt iemīlēties vēlreiz. nezinu, vai tā ir gudra doma. gan jau, ka nē

Wed, 27 Oct 2021 11:43:10 GMT

nu tā. ja kādam interesē, mēs pirms aptuveni mēneša izšķīrāmies. tāda riebuma sajūta tagad ir. pat nevaru vairs nevienam uzrakstīt arlabunakti, jo es tā katru vakaru rakstīju viņai,un fuj, un pē, un es negribu atcerēties.
nekas slikts jau nebija.
bet nekas labs arī nē.

Secinājumi

1. nedrīkst būt Pārāk liela mentālā slimība
2. jābūt smieklīgam un runīgam
3. es nedrīkstu pārāk stipri ieķerties
4. jārunā latviski
5. bez jutekliskām saprotamības muļķībām, ar intrigu

metri kilometri

Thu, 28 Jan 2021 18:39:00 GMT

tā strauji un negaidīti esmu nokritusi uz zemes, un patlaban ārstēju savu atsisto galvu. tagad sāp, sāp, bet nesāpēs vairs. āda ataugs atpakaļ biezāka. būs labāk pazīstami dažādi augstumi un to attiecīgie sāpju stiprumi. kad esmu gar zemi, es prātoju par to, cik ļoti vienmēr ticu, ka viss būs labi, ka beigās viss sanāks, un cik ļoti tajā brīdī neticas, un negribas, un nebūs. kad atkaļ pieceļos, redzu, ka būs - būs labi. un ir tik labi, ka gulēdama es sev piespiedu izlikties, ka tam ticu.

viss beigās sanāks. tā ir mana reliģija. es tam ticu par spīti visam, par spīti faktiem un manam veselajam saprātam. tā ir mana kognitīvā disonanse. to es sev atļauju.

augsti 1

Wed, 27 Jan 2021 12:16:22 GMT

vaniļas kūka, kuru es izcepu un tad nevaru sagaršot, bet mamma saka ka var sajust pārāk daudz pielikto soda. sodu. tāpēc nākošreiz es likšu tikai cepamo pulveri. kad sāp roka, tad sāp īpaši stipri. ilze man vairs nesaka labdien, ilze saka sveika. ilzei patīk, kad es atsūtu savu kārtējo pandēmijas dienasgrāmatu. man patīk ilze, kad viņa man saka paldies. man patīk anna, kad viņa sauc mani uzvārdā un sarkst manā klātbūtnē, un man kož. man patīk suns, kad viņš ir silts kā krāsniņa decembra naktīs, kā tās ziņas, ko sūtam, pirms viena otrai atzīstamies patikšanā. samīlēšanās. es turpināšu manas dzimtas tradīciju un palikšu kopā ar to pašu cilvēku, ar kuru biju kopā 17 gadu vecumā. man vēl ir 3 mēneši jokiem. es sarakstīšu grāmatu par visām sievietēm, ar kurām es būšu gulējusi, un sakomponēšu albumu visām sievietēm, kurās iemīlēšos.

Tue, 26 Jan 2021 09:05:29 GMT

man ir vairāk labu dienu un mazāk sliktu dienu.

melns plankums pārskrēja pāri kaimiņu apsnigušajam zālājam, un es cītīgi vēroju koka stumbrus, lai ieraudzītu vāveri, kura tā arī neparādījās. tikai vēlāk es sapratu, ka tas bija putns. putnu dziesmas un krītošais sniegs man neiet kopā. varbūt tagad sniegs vairs nebūs šļura, bet gan pieklājīgs zāles slēpējs, pa kuru staigājam, var dzirdēt pareizo krunk. varbūt tagad es saņemšos un izlasīšu kaut kādu sterilu un novecojušu sengrieķu klasiku. varbūt arī ne.

un

Sun, 24 Jan 2021 21:49:58 GMT

apņem manu prātu ar abām rokām un saspied, līdz izlīst sula, skābena un nepatīkama, gaiši dzeltenā krāsā kā čuras, kā ābolu sula tavā glāzē.

izkrist cauri matracim un pamosties uz zemes, un tur kaķis ir blakām, kuram nepatīk, ka viņu aiztiek, viņš turas savā attālumā.

sniegs zem maniem aizpagājušā gada zābakiem ir pārāk slidens, es eju pa ielas vidu, kur lielie smagie vācu monstri ir izbraukuši sev itin smukas vagas, un tur var iet. ir vēls, es eju mājup pa tieši to pašu ielu, pa kuru eju vienmēr, šurpu turpu, mājas tramvajs mājas tramvajs mājas stūra veikaliņš mājas tramvajs. pa dienu biju aizmirsusi, cik ļoti manas kājas sāp, taču tagad atgriežos pie savas miesas, kamēr prāts cenšas atlabt. un viņš atlabs.

kad bija auksts, mans deguns sala, tad es valkāju masku siltumam. tagad es valkāju masku, jo aizmirstu to novilkt. skan dziesma, bet man tā ir mazsvarīga, man tā nav nepieciešama, lai iztēlotos ko jaunu, es tagad tā vietā varu kavēties atmiņās. es nenovelku masku, līdz pārkāpju pāri slieksnim. suns vairs nenāk lejā, lai mani sasveicinātu, viņš mani sagaida, sēžot uz kāpnēm. viņš ir tik liels. mamma prasa, kā man gāja, es saku, ka labi gāja. es apēdu viņas dīvainos salātus un aizmiegu. es novelku masku.

mans krekls smaržo pēc tevis

Sun, 24 Jan 2021 20:07:13 GMT

es atnācu mājās un iekritu gultā, no manām smadzenēm visa sula ir iztecējusi uz taviem palagiem. tu vari tos paturēt. es guļu un manā prātā ir lādēšanās animācija. procesējas pieredze, atmiņas, emocijas. cik saldi.

tu mani nobučoji uz vaiga. un iekodi. vairākas reizes. pirms es aizmigu, man vēl uz rokas bija redzamas tavu zobu atstātās sarkanās formas. tagad tās vairs nav. tu kodi stipri, un vienmēr siltā balsī atvainojies. labāk kod man. nekod sev. nevajag.

tu sadusmojies, kad kaķis izvēmās, un es centos tev pastāstīt, ka tā nav viņa vaina, viņš tikai kaut ko nelāgu ir apēdis un organisms cenšas no tā tikt vaļā. tu teici, ka neraudi. pasaki organismam nē.

es atradu tavu dienasgrāmatas ierakstu par mani. pavisam savādi. mēs vairs neesam tie cilvēki, kas bijām divus gadus atpakaļ. mēs izaugām. viens otram pretim. tavi pirksti varbūt nemaz nav tik īsi, cik man sākotnēji šķita.

man blakus tu esi tik īsta. pareizajā izmērā. tavi mati vienmēr ir atauguši, kad esmu ar tevi. es iespiedu savu galvu tavā sānā, un tu man glāstīji matus, un ik pa brīdim man vajadzēja aizžmiegt acis ciet un noskurināties tavā džemperī. es kļuvu dulla, es iekritu medū un man visas ķermeņa daļas tajā saķepa.

es vispār nesapratu, kas tajā filmā notika. biju pārāk aizņemta, klausoties tavā siltumā, zogot brīžus, lai pavērstu acis pret tevi, skaitļojot, kurā sekundes daļā man pietuvināt savus pirkstus tavējiem, bet ne pārāk uzkrītoši, lai tevi nenobiedētu.

i'm gonna ķemmēt this bitch.

ai es noguru

Mon, 18 Jan 2021 20:34:59 GMT

šeit sniegs izklausās pārāk skaļš. es lidoju lejā pa kalnu un gaidu to brīdi, kad es "ieķeršot kaifu", un es to kaifu tā arī nekad neatrodu, un pēc četriem mokošiem nobraucieniem es pagriežos pa kreisi, uz mūsu mājeli. tās atslēga ir kreisajā kabatā, jo labajā jau atrodas mans nosalušais telefons, uz kuru es gaidu ziņu. kā jau vienmēr. man galvā skan tā dziesma, kuru tu man atsutīji un teici, ka tā tev saistās ar mani. tagad tā sēž manā galvā un saistās ar to, ka tā tev saistās ar mani. man ir salds zobs.

es guļu gultas otrajā stāvā, tur sēžot ir jāpieliec galva, un nevar veikt pārāk straujas kustības, un var nosmakt, ja ik pa brīdim istabā neielaiž svaigu gaisu. es nekad nevēlos doties prom. mana īstā gulta ir par zemu.

raksti man nepārtraukti. klusē tikai tad, kad esmu blakus. tad drīkst.