| Ķermeņa prāts |
Nov. 22nd, 2009|05:57 pm |
Tā vien šķiet - vergoju, vergoju, bet viss, kas paliek uz papīra ir vārdu un domu atraugas, kas nelīp kopā kā vajadzētu vai vispār bioloģiski nepanes viena otru. Kāpēc jāveic šie nogurdinošie lēmumi par labu kaut kam vienam? Kāpēc vienkārši nevarētu ņemt visu?
Kāpēc maksimālisms ir tik slikts, bet minimālisms tik labs? Kas devis šiem standartiem nozīmītes un lomu pasaulē? Visā šī struktūra mani fiziski un morāli nogurdina un iznīcina.
Lielāko savu mūža daļu pavadu savas domas hermētiski noslēdzot no apkārtējās pasaules, tajā pašā laikā spēlējot šo teātri un ieguļoties man norādītajos zārkos, aizpildot "savu vietu" dzīvē. Manas domas ir noslēptas tik dziļi, ka pats vairs tās nevaru sadzirdēt. Vai tas nozīmē "kļūt pieaugušam"? Aizmirst par sevi un nodoties "savu" lauciņu aizkrāsošanai? |
|