Kathe Kollwitz
Jaunākais
18.8.15 20:45
šodien braucot uz darba interviju es sajaucu transportus. ierados 20 min vēlāk. paspēju arī izraudāties tualetē. viss rīta cēliens bija izteiksmīga neveiksmju sērija.viens no pirmajiem intervijas vadītāja jautājumiem bija par manu stresa noturību. es ļoti meloju. jutos slikti, jo jutu vēl skropstās karājamies stresa palieku asaras. pēdējā laikā pārāk daudz par visu satraucos. man nav nekādas stresa noturības. nekad nav bijis. man ir tik daudz baiļu. es visu laiku esmu saspringta. tagad sēžu un domāju, vai varu vispār atcerēties kaut vienu brīdi dzīvē, kad esmu bijusi mierā ar sevi. nē, nevaru.
7.8.15 15:29
"Dziļāka izpratne un nepārtraukts atziņas process ir iespējams vien universālās šaubās, kas vispirms noārda pasaules virsslāni. Tikai un vienīgi pastāvīgi apšaubot, var lietas aplūkot no jauna un ar valodas palīdzību atkal un atkal iedzīvoties pasaulē, izejot nebeidzamu apšaubīšanas un atkārtotas definēšanas ciklu."6.8.15 20:38
Aizbraucu uz Pelčiem, lai paklausītos fotogrāfu lekcijas un dabūtu interviju rakstam, bet pirmajā vakarā noripoju no kāpnēm, mēģinot uzkāpt uz neeksistējoša pakāpiena. Ieguvu pietiekami asiņojošu paskatu, lai tiktu izsaukta ātrā palīdzība un nez no kurienes uzradušies cilvēki sāktu taisīt selfijus ar mani un vienkārši sabildētu asinis. Tiku aiznesta ar nestuvēm un pēc tam izvadāta pa slimnīcu ar ratiņkrēslu. Pamodos ap sešiem no rīta no neizturami skaļā pulksteņa tikšķēšanas (Tiešām! Nekad iepriekš nebija nācies dzirdēt tik skaļu pulksteni). Trīs stundas gaidot ārstu vai vienalga kādas dzīvības parādīšanos, miru lēnā garlaicības nāvē. Bija neizturami smacīga palāta. Izrādījās man nepienācās nekādas ēdienrezes un nekas dzerams, jo neviens to nenesa. Ap deviņiem kaut kas ārstveidīgs ienāca palātā sakot, ka man paredzēts taisīt rentgenu, uz jautājumu - vai varu dabūt ūdeni-atbildēja-aizej uz tualeti un aizgāja prom. Tā kā līdz 12 dienā nekas nebija mainījies, neviens nenāca, bet mana vēdera gārdzieni sāka pārspēt pulksteņa trokšņus, jo pēdējā vienīgā ēdienreize (2 siermaizes un snikers) bija iepriekšējās dienā ap trijiem, es piecēlos, saģērbos un neatvadoties, klusējot, lēnām devos prom. Knapi paspēju uz sarunāto interviju, kura pārsteidzošā kārtā izvērtās daudz interesantāka nekā cerēju. Intervējamā fotogrāfe arī ieteica, ka es varētu mēģināt taisīt projektu par lauku ārstiem un vienaldzību.Ar lielu apņēmību izlēmu tajā vakarā doties atpakaļ uz mājām, sarunāju mašīnu, kas aizvestu līdz autoostai, pa ceļam izpeldējāmies Ventas rumbā un pabraukājām pa Kuldīgu. Ierodoties autoostā sapratu, ka pēdējais autobuss ir aizbraucis, esmu aizmirsusi naudas maku aizbraukušajā mašīnā un ir izlādējies telefons. Kādas 30 min pastaigāju apkārt autoostai, uzbāžoties random cilvēkiem līdz izdevās kādu sarunāt, lai aizved atpakaļ uz Pelčiem, kas bija kādi 4 km.
Pamodos šodien ar lielu prieku, ka neesmu slimnīcā. Esmu savā dzīvē pārāk bieži pamodusies dažādās Latvijas slimnīcās. Ar 4 mašīnām necerēti ātri atstopēju uz mājām un pat nenotika neviena traucējoša ķibele un mani auklējamie bērni arī sevi pabarojuši un dzīvi.
Tagad sāku domāt, ka es varētu taisīt kaut kādu projektu par savu nepārtraukto tizlumu un nekādi nevaru noklausīties ierakstīto interviju, jo riebjas sava balss.
21.7.15 23:35
"Manas fotogrāfijas nekad nav bijušas tikai par ķermeni kā objektu, bet par veidu, kā pamest izolāciju un sastapties ar citām laika gaitā dzimušām interpretācijām par sevi."17.7.15 14:21
kamēr fotografēju kaimiņa mājas notekcaurules un slapjo zemi, piedega auzu pārslu putra. vienīgais ēdiens, kas ir šajās mājās. un tuvākais veikals ir 30 min attālumā.17.7.15 14:16
man ir neērti no kaķa, jo viņam šodien nav ko ēst. bet es nevaru saņemties aiziet uz veikalu, jo visu laiku līst un es pieteicu sev, ka nekur neiešu, kamēr nepabeigšu to rakstu.11.7.15 15:29
derētu pārtraukt nokļūt vietās, kur man riebjas būt. bet stulbi, ka es to saprotu tikai tad, kad esmu tur jau nokļuvusi.5.7.15 23:13
vasara paiet pieskatot 13 gadīgo intj māsu un 11 gadīgo entp brāli. abos tāds cinisms un skepse pret pasauli. baigi jāpiepūlas un jādomā, atbildot uz viņu jautājumiem, lai vismaz es nepazaudētu autoritātes statusu viņu acīs. audzināt bērnus ir diezgan smags darbs.28.6.15 18:06
Ja kaut kas tev nerūp, tam patiešām nav nozīmes.27.6.15 17:00
fotogrāfi, kuri taisa patiešām krutas bildes, neuzbāžas meitenēm piedāvājoties uztaisīt foto sesijas. viņiem tam vienkārši nav laika.26.6.15 23:02
besī.cilvēki.20.6.15 12:41
besī, ka katru reizi atbraucot uz Daugavpili, es piedzeros un nekaitīgākajam čalim bārā sāku rupji bļaut virsū, kliedzot, ka man riebjas krievi. ignorējot faktu,ka apkārt pilns ar krieviem. un no cita random čaļa saņemt no rīta sms, ar tekstu: Atceries mani, mēs vakar sēdējām pie bāra uz kāpnem un tu stāstīji,cik ļoti ienīsti Daugavpili, likies emocionāli gatava visu nodedzināt.bet nu nav tā, ka es ienīstu šo pilsētu. tas nav normāli ienīst vietu, kur esi uzaugusi. reizēm tikai kaitina, ka pilsētas nomalēs, joprojām ir vecas pārdevējas, kuras skatoties acīs ņirdzīgi smīn un saka: ņepoņimaju un tu nevari normāli nopirkt krustnagliņas, labi, ka vairs nesaka:govori po čelovečiski. bērnībā es tādu frāžu dēļ taisīju skandālus un ar tēti kopīgi panācām, lai tās pārdevējas atlaiž. bet atlaida laikam tikai tādēļ, ka viņas arī daudz dzēra.
un dirsā to Vējoni, kā viņš var apgalvot, ka Latvijā neeksistē krievu-latviešu problēmas. viņš Daugavpili neuzskata par Latvijas daļu? lai atbrauc, padzīvo un paskatās cik maz te problēmu.
pateicoties Rotko un citiem sūdiem ir jau sākts piestrādāt pie pilsētas tēla un daudzos amatos ievietoti latviski saprotoši un pat runājoši cilvēki un brīžiem situācija neliekas tik traģiska.
bet ja tu esi tīrs latvietis, uzaudzis vienalga kādā Latvijas pilsētā vai mazpilsētā un neizskaidrojamu iemeslu dēļ attopies studējam Daugavpils Universitātē, konstanti tu jutīsies skumjšs, vientuļš, nesaprasts.
padzīvoju nedēļu kojās, paklausījos iebraukušos latviešus...kā tāds pulsējošs asinsvads visus cieši ir aptvērusi nožēla par savu izvēli atbraukt mācīties uz Daugavpili.
14.6.15 19:15
Jauns gaiss un jauna elpa14.6.15 19:00
nedrīkst domāt par to, ko es negribu. jādomā tikai par to, ko es gribu.13.6.15 17:29
sauļoties uz balkona un saņemt vakarā ziedus no precētā kaimiņa-check.
10.6.15 21:49
Saprotot, ka arī brīvības režīms nespēj mani mobilizēt strukturētam darbam, atnācu uz vienu arhitektūras biroju Vecrīgā, kur kamēr viens IT čoms visu nakti nodarbosies ar tīklu konfigurāciju, es mēģināšu ņemt no viņa piemēru un rakstīt savus darbus. Vajag kaut kā iedvesmoties.Izskatās, ka konfigurēt tīklus ir daudz smagāk, nekā uzrakstīt kaut kādu rakstiņu.(no tā procesa paspēju saprast tikai to, ka tas prasa ik pēc noteikta laika intervāla sulīgi nolamāties).
Powered by Sviesta Ciba