| 3:36a |
urlas
man ir patiesi draugi tīrasiņu krievi, ko es cienu un mīlu, bet ja kāds grib aizstāvēt urlas, lai Dievs apžēlojas par viņiem! un vislielāko līdzjūtību tiem, kas ir krievi, bet prot latviski un ar to lepojas un nav urlas.
Paldies Dievam, es paliku dzīva pēc mēģināšanas aizstāvēt savu pagājušā gadsimta modeļa mobi (pirms aptuveni 6 stundām), un pateicoties šim faktam, esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka spēju rīkoties kā vajag pat afekta stāvoklī būdama, vienīgi par maz fiziskā spēka bija (un rokas pagarinājuma - ieroča - nebija). a ceļgals tagad kā sāp - vājprāts!
nebiju domājusi, ka mans aizvēsturiskais mobītis beigs dzīvi laupītāja rokās, un nevis no kārtējā taustiņu gļuka, jo ieslēgt bez specially atrasta (maybe G point) kkur ne tur, kur ir Switch on poga, nevar.
pilnīgi iesaku kādai /kādam līdzīgā stāvoklī nonākot pateikt, ka TAM džekam kkas ir netīrs pie deguna (parasti viņi ir vairāki kopā un tad pārējiem piesieties par atļukušām ausīm vai DAJEBKO - var arī tēlot neverendless smieklu lēkmi, rādot ar pirkstu uz vainīgo).
bet tā nav panaceja.
tālākais atkarīgs no tevis paša reakcijas ātruma un skriet prom gaismas un cilvēku virzienā. saki kko tādu, uz ko atsauktos jebkurš human indivīds, jo visi (nē, nu jā tomēr) mēs tādi esam...
btw, cilvēki, kas ir pat trijatā, bet 20 m attālumā jums nepalīdzēs, jo:
1) nesaprot (vienalga kādu iemeslu vadīti) latvisko "palīgā",
2) viņiem nav ne jausmas, ko varētu nozīmēt "palīgā", "na pomošč", "help" utt. jebkādā valodā;
3) ir inerti kā zābaki, ja vien nav paši bijuši ar līdzīgu situāciju pazīstami (paldies 2 krievu riteņbraucējiem, kas atsaucās palīdzēt inspicēt tuvākās vārtrūmes un miskastes).
lūk tā sākas a la nacionālais naids.
un vislepnākie par to ir krievi, jo vēl joprojām 21. gadsimtā viņi nebeidz atkārtot, kādu kultūru LV teritorijā viņi ir ienesuši un ka katram latvietim ir par to jābūt pateicīgam.
mūžam kādu vecāku teikto viņu bērnam atcerēšos: brosai musor v rečku, ti čo - ņe russkij?" |