urn:lj:klab.lv:atom1:tanita tanita tanita kasis_100@yahoo.com tanita 2009-01-29T09:13:23Z 2009-01-29T09:13:23Z urn:lj:klab.lv:atom1:tanita:2229 2009-01-29T11:12:00 2009-01-29T11:12:00 2009-01-29T09:13:23Z 2009-01-29T09:13:23Z Verdzenes apmācība. 7.diena.<br /><br />„Tā, šodien tu vari nostāvēt uz basām kājām. Kāda jēga, mums vajag, lai tu stāvi uz augstiem papēžiem, bet visu laiku krīti. Nu, labi, ja jau pēdas jāpasaudzē, tad pasaudzēsim tās”<br /><br /><a name="cutid1"></a><br />Diāna stāvēja kaila, viņas plaukstu locītavas bija saslēgtas priekša ar mīkstām ādas siksnām. Pavēlniece aizāķēja ķēdi aiz gredzena, kurš savienoja ādas siksnas, nospieda slēdzi un pacēla Diānas rokas virs viņas galvas.<br /><br />„Nu, vai pēdas vēl sāp?”<br /><br />„Jā, pavēlniece”.<br /><br />Vēl viena pavēlnieces rokas kustība un Diāna stāvēja uz pirkstgaliem.<br /><br />„Nu, varbūt atzīsies, ka tikai izliecies, ka tev sāp pēdas?”<br /><br />„Nē, pavēlniece. Paskatieties uz manām pēdām, tās vēl ir tik pietūkušas!”<br /><br />„Kā vēlies”, pasmīnēja Pavēlniece.<br /><br />Diāna tika pacelta gaisā un karājās aiz plaukstu locītavām. Pavēlniece satvēra viņas gurnus un pagrieza riņķī, apbrīnodama daudzās svītras, kuras izraibināja Diānas muguru, dibenu un krūtis<br /><br />„Izskatās, ka ar pletni esi tīri labi iepazīstināta ar jātnieka pātagu. Tā ir viena no daudzām, kuras tiks uz tevis izmantotas. Vairums pātagu, tāpat kā nūjas un spieķi, un pletnes, atstāj sarkanu svītru uz ādas, bet parasti nesavaino līdz asinīm. Tā saucamie kaķi ar trim, sešām vai deviņām astēm kā arī lielās vēršādas pātagas tevi savainos pamatīgi. Diemžēl nevaru tev nodemonstrēt izjūtas, kādas rodas, kad pātaga rauj gabalos tavu miesu, jo tev vēl jāparādās sapulcē. Bet, ja tu neatstāsi vajadzīgo iespaidu uz Asociāciju, man tomēr tiks tas prieks saplēst tevi gabalos ar pātagu, tas man sagādātu patiesu baudu. Pagaidām es apmierināšos, iepazīstinādama tevi ar mazāk asiņainām mantiņām. Tā, jātnieka pātagu tu jau pazīsti. Šī ir kučiera pātaga, diezgan līdzīga”.<br /><br />„ĀĀ!!”<br /><br />„Līdzīga, vai ne? Te būs vēl piemērs, lai tu labāk saprastu nianses”.<br /><br />„OOO! ĀĀĀĀĪĪĪ! AI, AU, ĀĀĀĀ!!!!”<br /><br />„Ir taču līdzīga, vai ne?”<br /><br />„o...ah...jā...Pavēlniece, ļoti līdzīga”<br /><br />„Arī uz krūtīm?”<br /><br />„ĀĀĀI!! Jā, Pavēlniece, jā!”<br /><br />„Skaidrs, tad ar šo varam vairāk nenodarboties. Apskatīsim dažus kaķus. Ne tos ar nadziņiem, tos atstāsim vēlākām izpriecām, bet ir daži, kuri neizspiedīs no tevis asinis, tomēr izjūtas ir vienkārši neaprakstāmas”<br /><br />Deviņas ādas sloksnes iecirtās Diānas vēderā, viņa iekliedzās un savilka kājas ceļos. Tad pletne cirta no apakšas un iekodās Diānas cisku aizmugurē. Tā tas turpinājās kādus desmit cirtienus, Diānas ķermenim neapzināti sargājot pēdējā sitiena vietu un atklājot mērķus nākamajam. Diāna kliedza un raudāja, griezdamās un mētādamās savās saitēs,<br /><br />„Tu ļoti labi danco pa gaisu. Bet man vajag, lai tu dejo pa zemi, un tu tūlīt vēlēsies, lai tā būtu! Pamēģināsim citu kaķīti. Šim galos ir mezgli, tie atstāj jaukus zilumus.” Pletne atrada dažus neskartas ādas laukumiņus, kuri vēl bija palikuši uz Diānas miesas. Mokas bija neizturamas un Diānas disciplīna neizturēja, viņa sāka mēģināt izvairīties no sitieniem. Pavēlniece smējās, kad Diāna šūpojās pretī pletnei, padarot tās cirtienus viņas kailajā miesā vēl sāpīgākus.<br /><br />„Kuce, vai tad vēl neesi sapratusi, ka sāp vairāk, kad pretojas? Ko lai ar tevi iesāk? Es saku – kārtīgs pēriens!” Pavēlniece sauca caur smiekliem, viņas pletne švīkstēja un cirtās raudošās un kliedzošās verdzenes neaizsargātajā augumā, līdz beidzot, nomocītā kailā sieviete pazaudēja samaņu un palika nekustīgi karādamās.<br /><br />Diāna pamodās, guļot ar seju uz cietas grīdas. Viņa bija noāķēta no ķēdes un viņas potītes bija sasietas. Krūtis stipri sāpēja un viņa pārvēlās uz muguras, bet tā sāpēja vēl vairāk. Viņa mēģināja gulēt uz sāniem, arī tas sāpēja. Diānas pēdas vēl aizvien bija sāpīgas un viņa nebija droša, vai spētu nostāvēt; doma, ka viņa varētu nokrist uz sāpošā dibena, bija pārāk biedējoša.<br /><br />Diānas apakšstilbi bija sasisti vismazāk un viņa mēģināja apsēsties uz tiem. Dibens un ciskas sāpēja un Diānai bija jātup uz ceļiem, bet tie uz cietās grīdas arī sāpēja. Papildus visam, viņas vēderu un dibenu krustoja cieši savilktas saites, kuras grauzās viņas miesā un sagādāja stipras ciešanas. Visi sievietes muskuļi sāpēja, pēdas smeldza, dibens un vagīna stipri sūrstēja. Es to vairs nevaru izturēt, viņa domāja, ir jābūt kaut kādai izejai no šī ārprāta. Viņa apskatīja plaukstu locītavas. Uz ādas saitēm bija lielas metāla sprādzes. Ja es tiktu tai kucei klāt, es viņai sadragātu galvu, Diāna domāja, pat ja viņa ir lielāka un stiprāka par mani. Uz brīdi sāpes pārgāja, kamēr Diāna gremdējās patīkamās fantāzijās par to, kā Pavēlniece vārtās pa grīdu, bet Diāna sasit viņas galvu lupatās. Tad, viņa domāja, es dabūtu atslēgas un pulti. Pults atvērtu cietuma durvis. Bet ja nu es nospiežu nepareizu kodu un saceļas trauksme? Ja es tieku ārā no istabas, kā es tikšu ārā no ēkas? Es nezinu ceļu un te ir pilns ar durvīm. Pat ja es tieku ārā, kurš man ticēs? Kamēr es kādu pārliecināšu, viņi savāks visus pierādījumus un nogalinās mammu un bērnus.<br /><br />„Nolādēts!”, viņa teica, asarām sariešoties acīs un lūpām drebot, „Kā tas varēja ar mani notikt? Kāpēc es! Ko es izdarīju, lai tagad ar mani...ak!” Ko vispār var izdarīt, lai izpelnītos šādu apiešanos, viņa domāja, kaut viņi būtu mani nosituši mammas mājā, es gribu mirt, bet tagad es neuzdrīkstos nomirt, es pat nevaru nomirt, viņa domāja, un raudāja, līdz pazaudēja līdzsvaru un iekliegdamās nokrita un sava svilstošā dibena.<br /><br />Kad Pavēlniece atgriezās, Diāna bija atguvusies.<br /><br />„Gribēju tev parādīt dažas pātagas, kuras mēs uz tevis neizmantosim pirms sapulces”, teica Pavēlniece<br /><br />„Šīs ir vēršādas pātagas. Šī ir mana iecienītā, 25 pēdas gara, plus vēl 3 pēdu gara metāla stiegra galā. Vajag diezgan daudz vietas, lai to savicinātu, bet ar to es varu tev vienā mierā nocirst pupus. Šī nav tik traka, tomēr arī ar to var no tevis izcirst prāvus gabalus. Šai deviņastu pletnei galā ir dzelzs āķi, kuri tevi saraus lupatās, man patīk to izmantot uz sieviešu krūtīm vai vīriešu olām. Tagad demonstrācija”.<br /><br />Pavēlniece pieāķēja Diānas potīšu saites pie ķēdes un pacēla viņu gaisā, tad aplika Diānai kakla siksnu un pieķēdēja pie tās viņas rokas. Diāna skatījās uz nāvējošajām pātagām, tad šausmās pavērās Pavēlniecē.<br /><br />„Ak, nē, šodien es tevi atstāšu dzīvu, lai arī atzīstos, ka ļoti gaidu to dienu, kad viņi sapratīs, ka tu neesi barošanas vērta un ļaus man tev nodīrāt ādu vai arī piesies pie moku rata un salauzīs tev lielākos kaulus. Viduslaiku bendes lietoja dzelzs stieņus un izdarīja četrdesmit sitienus; katrs sitiens lauza vienu kaulu, bet pēdējais bija pa sirdi un tas bija nāvējošs. Viņi domāja, ka ir lieli meistari, kad upuris nodzīvoja līdz četrdesmitajam sitienam. Ha! Šeit, verdzene, neviens nenomirst pirms sešdesmitā sitiena!” Viņa sagrāba Diānu aiz matiem.<br /><br />„O, tas man sagādās patiesu baudu, salauzt tavus smalkos kauliņus, verdzene! Bet tas būs citudien. Šodien es tevi tikai mazliet pagriezīšu ar pātagas palīdzību. Žēl, ka tavi mati nav garāki, tad efekts ir skaistāks”.<br /><br />Pavēlniece paņēma vēršādas pātagu bez metāla stiegras galā un nostājās apmēram divdesmit pēdu attālumā no Diānas.<br /><br />„Kā tev patīk karāties ar kājām gaisā, verdzene? It kā pasaule būtu apgriezusies, vai ne?”, viņa jautāja, iesildoties un plīkšķinot pātagu tik tuvu Diānai, ka viņa raustījās jau no skaņas vien. Pavēlniece piegāja dažus soļus tuvāk un pātaga apvijās ap Diānas vēderu, tas sāpēja, tomēr pātaga nepārsita ādu. Tad Pavēlniece strauji parāva pātagu un Diāna strauji sagriezās ap savu asi kādas trīs reizes, tad atpakaļ, tad pātaga atkal apvija Diānas augumu tieši zem krūtīm un sagrieza viņu vēl stiprāk. Trešā reizi bija smagākā, šaurā ādas sloksne aptinās ap Diānas krūtīm tik cieši, ka likās, ka tās pārplīsīs un tad pasaule atkal savērpās. Pātaga apvijās ap viņas dibenu, un beidzot ap ribām tik stipri, ka likās, ka kauli tūlīt pārlūzīs. Pēc piektās reizes Pavēlniece nolika pātagu malā, bet pagāja ilgs laiks, līdz Diāna jutās droša, ka vairs negriežas. <br /><br />„Domāju, ka es tevi tā arī atstāšu, verdzene”, teica Pavēlniece. „Tavas pēdas neskarsies pie zemes un tu redzēsi lietas no jaunas perspektīvas. Piemēram, „kāpēc es?” kļūst par „kāpēc ne es?”’”<br /><br />Diāna pārsteigta skatījās uz Pavēlnieci.<br /><br />„Ko, verdzene, tu tā aizrāvies, ka aizmirsi par mikrofoniem? Tu domā, ka ir kaut viens brīdis, kad tu esi viena pati? Nē, tev nav nekādas vientatnes, nekādas personīgās dzīves vai domu, nav un nekad nebūs. Mēs tev nepārtraukti novērojam un zinām par tavu pinkšķēšanu. Tu saki kāpēc es, kāpēc mani? Un kāpēc ne? Kas tevī īpašs? Vai kādam mazāk brīnišķīgam cilvēkam nekā tu vajadzētu būt šeit? Ko tu esi tādu izdarījusi, lai nebūtu šeit, ko? Nemāni sevi, domādama, ka pasaulē no tevis ir kaut kāda jēga, tā ļoti labi iztiek bez tevis un iztiks vienā mierā. Nevienu neuztrauc, ka tevis vairs nav, stulbā kuce, tam nav ne vismazākās nozīmes. Tev nav nekādas nozīmes tur ārpusē. Šeit tev toties ir nozīme, visi šie cilvēki, kuri nopūlas, lai izmantotu un pazemotu tevi. Ir cilvēku kopa, kuri sapulcēsies no visas pasaules, daži no viņiem ir patiešām svarīgas personas, kuri sapulcēsies pa daļai arī tāpēc, lai parotaļātos ar tevi. Tas ir daudz svarīgāk, nekā tupēt ofisā un audzināt trīs knēveļus. Tu esi daudz svarīgāka un nozīmīgāka tagad, kad esam dabūjuši tavu pakaļu, pupus un pežu pie mums, nekā tu jebkad esi bijusi tur ārā. Nujā, ārpusē tu dzīvotu ilgāk, bet taču ne mūžīgi, vai ne? Tagad tev nav jāraizējas, kā novilkt savu garlaicīgo dzīvīti, tu dzīvosi ātri, mirsi jauna un atstāsi...nē, tavs līķis nebūs nekāds skaistais un to pašu mēs iznīcināsim, bet pirmā daļa izpildīsies noteikti un tas ir no svara.”<br /><br />Pavēlniece savāca pātagas un uzkāra tās uz āķiem, pagriezās pret Diānu un teica: ”Ceru, ka mūsu mazā saruna liek tev justies labāk, verdzene”<br /><br />7.daļas beigas urn:lj:klab.lv:atom1:tanita:2017 2006-03-04T13:31:00 2006-03-04T13:31:00 2006-03-04T11:39:23Z 2006-03-04T11:39:23Z Verdzenes apmācība. 6.diena.<br /><br />Diāna tupēja gultā uz ceļiem, viņas rokas bija sasietas aiz galvas. <a name="cutid1"></a> Viņa, protams, bija pilnīgi kaila, pat ķermeņa apmatojums bija pazudis. <br /><br />Pavēlniece viņu nopētīja, uzsita ar pletni pa sūrstošo padusi un teica:"Tā, kā kājas tev arvien ir lupatās, tad strādāsim pie tām treniņa daļām, kur tev nav jāstāv. Nu, pastāsti, kā šodien jūtas tava kājstarpe?"<br /><br />"Tā ir ļoti sāpīga", teica Diāna un saņēma pletnes cirtienu pa krūtīm. "Pieklājīgāk, verdzene!"<br />"Tā ir ļoti sāpīga, pavēlniece."<br /><br />"Mums visiem ir savas problēmas, vai ne? Tu, piemēram, esi manējā. Verdzenei vienmēr jāizpilda uzdevumi, lai kā viņa justos. Lai kā tev sāpētu viss ķermenis, tu izmīlēsi katru, kas tev to liks. TU izmīlēsi viņus, nevis viņi tevi. Tev viņi ir jāciena, viņiem tevi nē."<br /><br />"Es domāju, tev būs interesanti pakontaktēties ar citu apmācāmo", teica pavēlniece, nospiezdama kādas pogas uz tālvadības pults. "Kā parasti, nekādu vārdu un runāšanas, ja vien es nelieku jums runāt." Durvis atvērās un cita ādās drēbēs tērpta sieviete ieveda jaunu vīrieti, turēdama viņu aiz kakla siksnas. Viņa plaukstas bija saķēdētas priekšpusē, ķēdes piestiprinātas citai ķēdei, kas bija viņam aplikta ap vidukli, ap kājām smagas važas. Viņš ar grūtībām nesa smagu dzelzs bumbu, kas bija piestiprināta pie viņa locekļa galviņas ar tik īsu ķēdīti, ka turot bumbu sev priekšā puisis diezgan sāpīgi izstiepa locekli uz augšu.<br /><br />Viņš bija ap 19 gadu vecs, slaids un spēcīgs, ar vidēji gariem gaiši brūniem matiem. Iedegušo ķermeni klāja svītras no nesenās pēršanas, bet savādāk viņs nebija savainots, un, ja viņam drīzumā izdotos kaut kur nolikt smago bumbu, tāds viņš arī paliktu. Līdz vakardienai, kad viņš bija uzņēmis mašīnā seksīgu rudmati, kuru agrāk nebija redzējis, bet kuras mašīna stāvēja studentu automašīnu stāvvietā līdzās viņējai un bija salūzusi, puisi sauca Klejs.<br /><br />"Redzi, cik mēs jauki pret tevi izturamies, verdzene? Tev nekad nav bijis koledžas students, pat ne tad, kad pati studēji. Cik jauki, ka pataupīji sevi līdz nokļuvi šeit. Viņš ir tikko ieradies, un ir gandrīz svaigs. Pēriena pēdas viņam drusku sāp. Ne tik stipri, kā tev, bet pagaidām arī tā būs labi. Paldies, pavēlniece, vai jūs, lūdzu, nepiesietu viņa kakla siksnu pie gultas? Pateicos."<br /><br />"Tu gan esi smukiņš. Varbūt gejs?" jautāja Diānas pavēlniece. Puisis papurināja galvu, nē. "Redzu, ka tava apmācība ir sākusies, tas ir labi. Pateikšu tev vienu lietu - Asociācijā ir diezgan daudz sieviešu, vairums no viņām ir lezbietes vai biseksuālas. Ir dažas, kuras varētu tevi izmantot, bet tavs smukais dupsis un mute vairumā gadījumu apkalpos vīriešus" - izskatījās, ka puisim paliek nelabi - "tā ka nupat ir īstais brīdis atklāt sevī latento homoseksualitāti. Bet tas var pagaidīt. Mums priekš tevis ir sieviete, kuru izdrāzt! Diez kas no viņas nav, bet labāku tu tik drīz nedabūsi. Vispār, ja tā padomā, Asociācijā ir daži puiši, kuri kleitās izskatās labāk, nekā viņa - UN VIŅI VAR STAIGĀT AUGSTPAPĒŽU KURPĒS! - viņa uzbrēca Diānai un pāris reizes iesita viņai ar pletni.<br /><br />Kad viņa bija beigusi, pavēlniece iedeva Diānai atslēgu saišķi un teica:"Kusties, lai no tevis ir kāda jēga un noņem ķēdes no viņa, izņemot ķēdi ap kaklu. Drīksti kustēties, muļķe!" Diāna paņēma atslēgu gredzenu un sāka meklēt, ar ko atslēgt roku dzelžus. Puisis ieīdējās un ar acīm norādīja uz smago lodi. Pavēlniece pasmējās un teica:"Zini, jaukumiņ, man liekas, ka tu pārkāpi noteikumus, bet man patīk klausīties, kā vīrieši smilkst un es tevi par to nesodīšu. Tomēr lodi tev noņems pašu pēdējo, un ja tu nolieksies vai notupsies, vai kā savādāk mēģināsi to nolaist zemāk, es tevi saķēdēšu un pielikšu tev pie olām izbadējušās žurkas."<br /><br />Diāna steidzīgi meklēja atslēgu saišķī pareizās atslēgas. Kad viņa bija atslēgusi roku dzelžus uz vienas rokas, pagāja ļoti nervoza minūte, kamēr viņa saprata, ka dzelžus uz otras rokas atslēdz ar citu atslēgu. Kad viss jau bija noņemts un Diāna ķērās pie atslēgas, kas pieslēdza smago lodi puiša loceklim, viņš tikko spēja lodi noturēt. Tomēr Diāna paguva un viņš ātri nolaida lodi lejā, satvēra Diānas roku un pateicīgi ieskatījās viņas sejā. Diāna viņam bikli uzsmaidīja.<br /><br />"Pietiek siekaloties vienam uz otru, ķersimies pie lietas, vergi. Tā, kā lai es jūs atšķiru? Es jūs saukšu par Pimpi un Pīzdi. Domāju, ka paši izlemsiet, kurš ir kurš. Gultā!"<br /><br />Diāna palika uz ceļiem gultā, Klejs notupās viņai pretī, aizvien turēdams viņas roku. "Tagad jūs abi nodrāzīsieties un man pilnīgi vienalga kas un kam sāp. Tā, katrs ieņemiet vietas stūros" pavēlniece smīkņādama ar pletni iedzina abus vergus pretējos gultas stūros. "Pimpi, Pīzde, visi paņēmieni ir atļauti, bet pēc manas komandas jūs atlaižat vaļā viens otru. Viens...divi..pisties!"<br /><br />Viņi lēnām pierāpoja viens pie otra, apstājās pretī viens otram, acīmredzami samulsuši. "Izbeidziet izlikties par svētajiem! Pīzde, pirms pāris dienām astoņi veči tevi izjāja visos veidos, un tu, Pimpi, vakar gribēji izjāt svešinieci, tad te tev ir svešiniece, pis viņu!"<br /><br />Diāna pasniedzās un saņēma Kleja seju plaukstās un maigi viņu noskūpstīja; tad ieskatījās puisim acīs un pamāja. Viņa apgūlās un novilka Kleju sev līdzi un viņi sāka skūpstīties. Diāna pārgāja uz viņa seju un kaklu, viņa gribēja pačukstēt puisim ausī, ka viss būs labi, bet pamanīja, ka pavēlniece ļoti uzmanīgi viņu vēro, un pārdomāja. Tā vietā Diāna atvirzījās no Kleja, saņēma savas krūtis plaukstās un pacēla tās pret viņu. Klejs skūpstīja Diānas krūtis; viņa lēnām papleta kājas, viņi skūpstījās enerģiskāk, Diāna pacēla gurnus un Klejs iegrūdās viņā iekšā. Diānas elpa aizrāvās sāpēs, bet viņa pamāja, lai puisis nepārtrauc kustības; viņa apspieda sāpju elsas un kustējās straujāk, cerēdama to visu ātrāk izbeigt. Pēc pāris minūtēm Klejs sāka stenēt un bija jau tuvu orgasmam, kad viņš iekliedzās, sarāvās čokurā un zaudēja samaņu. Pavēlniece bija iegrūdusi elektrošokera galu viņam dibenā.<br /><br />"Tas bija mīļi, bet garlaicīgi, un vergi nav vajadzīgi garlaicībai", viņa teica, kamēr Diāna turēja Kleja galvu pie savām krūtīm, skumji uz viņu noskatoties. Diāna pavērsa skatienu pret pavēlnieci, viņas sejā bija skaidri redzamas dusmas. "Ak tad tas tev nepatika, Pīzde? Tev nāksies redzēt un darīt daudz ko tādu, kas tev nepatīk. Vēlāk apmācību laikā tev pašai vajadzēs spīdzināt upurus, dažreiz pēc mūsu pavēlēm, dažreiz lietojot pašas iztēli. Vai arī piedalīties spēlē, kurā divi vergi uzraksta spīdzināšanas programmas viens otram, un kurš ir sacerējis nežēlīgāko, izpilda to. Bet tas būs citudien. Pagaidām aizvāksim puišeli un dabūsim vīrieti, kurš tevi kārtīgi izdrāzīs." Pavēliece nospieda dažas pogas un daži vīrieši ienāca telpā. Trīs no viņiem aizvilka Kleju, viens palika.<br /><br />"Tātad, pavēlniece, kā sokas jūsu skolniecei?" viņš jautāja, izģērbdamies.<br /><br />"Ir dažas problēmas, viņa nemaz negrib kāpt ārā no gultas".<br /><br />"Mums visiem ir problēmas ar mūsu sievietēm", teica vīrietis, izstiepdamies uz gultas."Verdzene, skūpsti manu pimpi, vispirms galviņu, tad uz augšu un leju visā garumā." Diāna notupās uz ceļiem viņam līdzās un pildīja uzdoto; uz garā locekļa sanāca diezgan daudz skūpstu. "Tagad aplaizi galviņu un tad ar mēles galu nolaizi visā garumā. Kad tiksi līdz lejai, laizi manas olas. Turpini laizīt, līdz nedošu citu pavēli. Kā izskatās nākamā Asociācijas sanāksme, pavēlniece?"<br /><br />"Liekas, ka būs diezgan pilns kontingents, jaunā gaļa ir ieinteresējusi daudzus. Pat šitā te. Domājat, ka viņa ir glīta?"<br /><br />"Nu, man patīk, ja uz viņām ir vairāk miesas, bet daudziem patīk slaidās". Saruna turpinājās, kamēr Diāna uzcītīgi laizīja viņa olas. "Verdzene, man pēdas ir nedaudz sagurušas, palaizi tās. Diāna aizvirzījās pie vīrieša pēdām un abi turpināja sarunāties, nelikdamies ne zinis par kailo sievieti, kura laizīja vīrieša pēdas.<br /><br />Beidzot viņš garlaikoti teica: "Nu, labi, turpināsim". Viņš ieplēta kājas. "Tagad sūkā man pimpi". Diāna notupās starp viņa kājām un nolaida muti līdz vīrieša loceklim. Pirms viņa bija to paguvusi paņemt mutē, pātaga noplīkšķēja uz viņas muguras, liekot Diānai salēkties sāpēs. "Pacenties labi, verdzene", teica pavēlniece.<br /><br />"Ei, nedari tā, kad viņa tur mani mutē!"<br /><br />"Tu paliec mīksts, jaukum".<br /><br />"Domāju gan! Iespēja, ka manu čomu nokodīs, var mani padarīt mīkstu!" Bet blondā galva lēkāja virs viņa locekļa un tas atkal izslējās. Tas bija par garu, lai saietu viņai mutē un pavēlniece teica:"Paņem to visu, Pīzde - vai arī tagad tevi saukt par Dziļo Rīkli?" Tupot ceļos bija grūti iedabūt garo locekli rīklē, bet pātaga turpināja cirsties Diānas dibenā, līdz viņa nostājās un tādā stāvoklī, apspiezdama vemšanas refleksus un saliekdama kājas, viņa beidzot nolaida lūpas līdz pašai locekļa pamatnei. Tāda poza arī atklāja viņas ciskas pātagai un cirtieni pa ciskām nemaz nepalīdzēja nostāvēt tādā stāvoklī. "Sūkā, sūkā kārtīgi!", pavēlniece atkārtoja, pātagodama Diānu.<br /><br />Sāpes un pazemojums bija stipri un Diānai gribējās raudāt, bet viņa zināja, ka tas visu padarīs vēl sliktāku. Es paraudāšu vēlāk, viņa nodomāja, saspieda lūpas ap locekli un sūkāja, cik labi mācēdama ar garo daiktu dziļi viņas rīklē.<br /><br />"Pieņemami, Pīzde. Vēlāk pie tā vēl piestrādāsim", teica pavēlniece.<br /><br />"Tā, verdzene, nost no manas pipeles - nedomā iekost! - un sēdies virsū". Diāna jautājoši uz viņu pašķielēja. "Sēdies uz pimpja, kas tev nav skaidrs? Tu esi verdzene, tev arī jāstrādā."<br /><br />Diāna jāteniski apsēdās uz viņa, paņēma resno locekli rokās un lēnām stūma to savā noberztajā vagīnā. Pavēlniece iesita viņai ar pātagu pa mugurū:"Ātrāk, mēs nevaram tevi gaidīt visu dienu!". Diāna sāka kustēties straujāk un spēcīgāk, bet pātaga turpināja cirsties viņas mugurā; sāpes vagīnā un mugurā bija tik stipras, ka Diāna sāka kliegt. Beidzot viņa kā traka lēkāja uz vīrieša, matiem plīvojot un krūtīm mētājoties.<br /><br />"Jau labāk, pat tavā sīkā pakaļa sašūpojas. Tā turpini", nokomandēja pavēlniece.<br /><br />Diāna centās, bet vīrietis tikai gulēja un priecājās par viņas krūtīm un nemaz netaisījās beigt. Diāna maucās uz resnā un garā locekļa cik ātri un stipri vien spēdama, bet vīrietis gulēja, it kā nekas nenotiktu. Pavēlniece atkal sita viņu ar pātagu:"Sasodīts, peža, tavs vienīgais mērķis ir likt vīrietim nošļākties un tu pat to nevari! Kam tu vispār deri!"<br /><br />Diāna noliecās uz priekšu un glāstīja vīrieti, turpinādama jāt uz viņa, viņas sviedri pilēja viņam uz vēdera. Pātaga noplīkšķēja uz viņas dibena.<br /><br />"Ei, skaties, kur tu sit!"<br /><br />"Aizveries! ātrāk, verdzene! Pavēlnieki ir aizņemti ļaudis, viņi nevar uz tevi gaidīt!"<br /><br />Diāna ātrāk vairs nespēja, viņa mēģināja grozīt dibenu mazos apļos virs vīrieša. Pātaga cirtās mugurā un pavēlniece brēca:"Ātrāk!", tomēr ātrāk Diāna nevarēja, viņa sāka grozīt gurnus tādā kā astotniekā. Beidzot kustības sāka atstāt kādu iespaidu uz vīrieti, viņš sāka stenēt, tad kliegt, viņi abi kliedza, viens no baudas, otrs no sāpēm, bet skaņa bija līdzīga, un viņš vairs nevarēja izturēt un, mētādamies pa gultu, pabeidza Diānā. Nomocītā sieviete atlaidās atpakaļ, balstīdamās uz rokām, sasvīdusi un pārgurusi viņa elsoja, ļenganais loceklis arvien viņā iekšā; Diāna tikko spēja noturēties nesabrukdama uz gultas. Tad sekoja pātagas cirtiens pa viņas krūtīm.<br /><br /><br /><br />"Nebija slikti", teica pavēlniece, "bet ne pietiekami labi. Izdari to vēlreiz".<br /><br />6.daļas beigas urn:lj:klab.lv:atom1:tanita:1572 2006-02-06T18:15:00 2006-02-06T18:15:00 2006-02-17T11:33:10Z 2006-02-17T11:33:10Z Diāna, 5.daļa.<br /><br />7.Verdzenes apmācība, piektā diena.<br /><a name="cutid1"></a><br />"Tu gan esi viena draņķīga verdzene", teica pavēlniece. Diāna gulēja piesieta pie zemā sola, tā paša, uz kura viņa bija redzējusi nospīdzināto līķi dienā, kad bija sagūstīta. "Tu esi tik vārgulīga un tizla, ka nevari pat nostāvēt uz kājām." Minēto kāju pēdas bija stipri pietūkušas un zaudējušas normālo krāsu. "Ja tu nevari pat to, tad no tevis nav nekāda labuma. Tu noteikti atceries šo solu", viņa teica un notupās līdzās Diānas galvai. No sola apakšas viņa izņēma dažas ādas sloksnes un pudeli ar kādu šķidrumu. Pavēlniece novilka slapjās sloksnes pār Diānas seju un piezīmēja:"Tu noteikti atceries arī šīs sloksnes. Tās nav tās pašas, kas bija uz meitenes, mēs sloksnes divreiz neizmantojam. Šīs ir jaukas jaunas ādas sloksnes, kuras esam turējuši mitras un mīkstas. Tādējādi", viņa aptina sloksnes ap Diānas kaklu, "kad tās izžūst, tās maksimāli saraujas. Tās ir tik mitras," viņa sasēja sloksnes zem sola, "ka tās žūst ļoti ilgi un tad lēnām sāk sarauties, ļoti lēnām. Šauras sloksnītes var nogriezt vīrieša mantiņu nost tā, ka prieks. Platākas sloksnes, tādas, kā šīs, noslēdz asins vai gaisa plūsmu. Ja tās, piemēram, apsien ap sievietes kaklu," viņa ar pirkstu galiem noglāstīja Diānas kaklu virs sloksnēm, "un atstāj, tad, mmm, viņa paliek tik interesanta un krāsaina, un viņas mēle izkaras - man tas moments ļoti patīk, - un acis izvalbās, un tad - nu, tu jau atceries, kas nāk pēc tam. Apmācībās notiek visādi negadījumi. Mēs tos uzskatām par apmācāmā pašnāvību, kurš acīmredzot nav pietiekami stipri gribējis dzīvot. Atceries, ko tas nozīmē tavā gadījumā?"<br /><br />Diāna ātri pamāja. "Labi. Man patīk tas, cik nobijusies tu izskaties, pēdējās dienas tu tik reti baidies. Patīkami redzēt, ka tevi arvien var iebiedēt. Kad esi patiesā izbīlī, tad tu pa īstam dzīvo, un kad tevi vairs nevar nobiedēt, tu esi tikai tukša čaula. Priecājos, ka arvien esi kopā ar mums. Ceru, ka paliksi ilgāk. Tas atkarīgs no tevis."<br /><br />Ar šiem vārdiem pavēlniece piecēlās un pameta cietuma zāli. Viņa veikli darbojās ar tālvadības pulti, lai, atverot un aizverot dubultās durvis, viņai nebūtu pie tām jāapstājas un jāgaida. Tādēļ viņa soļoja lēni, grozot gurnus un acīmredzami gūstot baudu no procesa.<br /><br />Cietuma zālē bija grūti izsekot laikam. Nebija logu un gaismas mainījās tikai tad, kad vajadzēja kādam sāpināt acis vai apdedzināt ādu. Bija daži smilšu pulksteņi un taimeri, bet tos parasti lietoja, lai pastiprinātu kāda šausmīga notikuma gaidīšanas šausmas, un šobrīd neviens nedarbojās. Diāna nespēja noteikt, cik ilgs laiks pagāja, līdz viņa sajuta pirmos slokšņu pieskārienus. Viņa pat nebija droša, vai pieskārieni bija īsti vai izdomāti, viņa bija bija iedomājusies žņaugšanu tik stipri, ka vairs nespēja izšķirt īstenību no iedomām. Pēc tam slokšņu saraušanās bija skaidri jūtama, lēna, bet neapturama. Kad spiediens sāka traucēt elpošanu, Diānai bija jāklepo, bet klepus sagādāja tādas sāpes, ka viņa centās apspiest refleksus. Viņa refleksīvi raustījās, lai gan saprata, ka nespēs izkustināt saites. Pakāpeniski spiediens pārgāja īstā žņaugšanā, laiks izstiepās mūžībā un mokās. Kā jau paredzēts, Diānas mēle izlīda no mutes un sejas āda likās kā stingri nostiepta.<br /><br />Negaidot virs viņas parādījās pavēlniece. Diāna tik tikko viņu dzirdēja; asinis dunēja ausīs. Pavēlniece bija kaila, izņemot ādas korseti un jostu, pie kuras karājās instrumenti. Viņa nostājās virs Diānas galvas , notupās pār viņas muti un teica: "Laizi mani, verdzene." Diāna mēģināja, bet tik tikko spēja pakustināt pietūkušo mēli. Pavēlniece papleta kaunuma lūpas : "Laizi manu klitoru. Vienu reizi. Viens laizījiens un tu varēsi dzīvot. Tā, labi, aiziet. Nē, tas nebija labi laizīts. Laizi labāk, un viņi dzīvos. Labi, kustini savu resno mēli, laba verdzene. Nu, vai tad bija tik grūti?"<br /><br />Pavēlniece nokāpa no viņas un pārgrieza ādas sloksnes. Diānai reiba galva; viņa rāva gaisu savā sāpošajā kaklā, cik ātri vien varēja. Pavēlniece, spēlēdamās ar savu kājstarpi, gaidīja, kamēr Diāna attopas. Tad viņa atsāka :"Tā nu tu redzi, verdzene, cik daudz tu vari, ja tas patiešām nepieciešams. Žņaugs vēl aizvien ir ap tavu kaklu, tikpat cieši kā pirms dažām minūtēm. Ja nepildīsi pavēles, tas izspiedīs dzīvību no tevis. Mēs izpildīsim visu treniņu programmu, un tu darīsi visu, lai to pabeigtu, tu darīsi jebko."<br /><br />"Šodien tu vairs nekam neesi derīga, tāpēc tūlīt atnāks divas mūsu programmas absolventes. Viņas tev parādīs, kur kādreiz bija viņu klitori un palīdzēs tev ar higiēnu. Reti kuram patīk kāju un padušu apmatojums, bet, ja vergs ir bijis pieķēdēts vairāk nekā nedēļu, tad tie neizbēgami ataug. Viņas atnesīs pincetes un elektrlīzes iekārtu un atbrīvos tevi no apmatojuma. Šodien viņas pabeigs; viņas ir labi uztrenējušās, atbrīvojot no spalvām vīriešus, un viņas pilnīgi ignorē tavu diskomfortu. Gan tev, gan viņām mutes nebūs aizsietas, bet mikrofoni te uztvers pat peles pirdienu, tā ka viss, ko teiksiet, tiks ierakstīts un mēs pārbaudīsim ierakstus par šo laiku. Jā, verdzene, ieraksts notiek nepārtraukti, mēs esam ierakstījuši tavas lūgšanas - tās diez ko nepalīdz, vai ne? Tas nu gan ir uzpūtīgi no tavas puses, domāt, ka Dievam interesē tavas ciešanas. Tu domā, ka viņš atsūtīs eņģeļus, kas izvilks tevi no šejienes, tiklīdz būsi viņu painformējusi? Vai zini, ka lepnība ir grēks?"<br /><br />"Tā, par ko es runāju? Ā, pareizi, nerunā ar viņām. Mēs sodīsim jūs visas, ja apmainīsieties kaut ar vienu vārdu." Viņa pagriezās, lai aizietu, tad pagriezās atpakaļ: "Kādu dienu es atskaņošu lietas, ko tu runā miegā. Agrākā dzīvē tu tā nedarīji, tas tev ir jauns paradums. Tu saki tādas mīļas un aizkustinošas lietas; mēs atskaņojam ierakstus un smejamies, līdz mums jāmeklē kāds vergs, kam izčurāties mutē."<br /><br /><br /><br /><br />5.daļas beigas. urn:lj:klab.lv:atom1:tanita:1384 2006-01-24T15:00:00 2006-01-24T15:00:00 2006-01-24T13:05:31Z 2006-01-24T13:05:31Z Diāna 4.daļa.<br /><br />Verdzenes apmācība, 4.diena.<br /><br /><a name="cutid1"></a><br /><br />Diāna tupēja uz ceļiem, noliekusies uz priekšu, kaila, bet nesasieta. Vakardienas apmācība bija iedvesusi pavēlniecei lielāku ticību viņas spējām. Kā šīs ticības apliecinājums, Diānu ielenca astoņi spēcīgi vīrieši.<br /><br />Pavēlniece viņu uzrunāja:"Drīz būs Asociācijas sanāksme. "Asociācija", tas ir tāds neformāls Pavēlnieka draugu, kompanjonu un īpašo darbinieku kopējs nosaukums, bet tas nenozīmē, ka tā ir šā tā salasījusies kompānija. Katrs biedrs ir rūpīgi izvēlēts, jo mums ir jāpaļaujas vienam uz otru mūsu izdzīvošanas vārdā. Tiem ir jābūt diskrētiem, disciplinētiem cilvēkiem, kas saglabā grupas slepenību un kuri izbauda savu absolūto varu pār jums, vergiem. Neviens, kas nonācis šai mūsu pasaulē, nekad neizpaudīs ziņas par mums uz ārpusi. Ikviens, kas izrāda kādu līdzjūtību pret vergu, nonāk aizdomās, tā ka negaidi, lai kāds tev jūt līdzi. Asociācija apvieno cilvēkus ar diezgan dažādām gaumēm." Viņa pasmaidīja, apmierināta ar sevi. "Daži ir prasti jākļi, kas labprātāk tevi izdrāzīs, nekā nopērs. Gaumes ir tik dažādas. Jebkurā gadījumā, baudas gūšanas paņēmieni, ar kādiem tu sastapsies, droši vien šokēs tādu mazu, smalku lēdiju, kā tu. Dažiem Asociācijas biedriem patiks tevi šokēt, tā ka ir labi, ja tev atkaras žoklis, it kā tu nevarētu izpildīt viņu perversās pavēles. Bet, ja tu tās patiešām nepildīsi, tas beigsies letāli, un labāk, ja tu nevaibstīsies, ieraudzījusi spermu, vai pliku vīrieti. To visu tu dabūsi, un daudz. Kungi, lūdzu, sagatavojieties."<br /><br />Patiesībā, kungi jau labu brīdi bija gatavi. Diāna pagaidām tīri labi izturēja apmācības, ja neskaita viņas pēdas. Vakar viņa pat bija noturējusi sevī nedaudz ēdiena (gūsta dienās viņa bija zaudējusi tikai pāris kilogramus), un naktī kliegdama pamodās tikai divas reizes.<br /><br />Viņu metamie kļuva cieti, tikko viņi ieraudzīja kailo, piemīlīgo blondīni, kas tupēja uz ceļiem. Tagad tie trinās un dauzījās gar Diānas glīto galvu. Viņai, kas dzīvē bija redzējusi tikai vienu pieauguša vīrieša peni, tas likās pavisam sirreāli, it kā freidisks sapnis, nekā realitāte; tas palīdzēja viņai distancēties no notiekošā.<br /><br />Realitātes sajūta atgriezās, kad sāka šļākties sperma. Viņa dabūja lielu devu tieši kreisajā acī un instinktīvi mēģināja to noslaucīt. Tūdaļ pat pavēlniece izspraucās starp vīriešiem un iesita viņai pa muguras lejasdaļu ar šļūtenes gabalu, kam iekšā bija sabērtas smiltis un gali noslēgti. Diāna sāpēs iekliedzās un aptvēra nieres, atsegdama ribas, pa kurām nāca nākamais sitiens. Diāna sakņupa uz grīdas, cīnīdamās pēc elpas.<br /><br />"Tu nekad, nekad! neizvairies un nemēģini novākt spermu, vienalga, kur tā ir! Piecelies uz ceļiem, mēģinām vēlreiz." Diāna ar pūlēm pieslējās un vīri turpināja. Viņa arvien kampa gaisu un vīriem bija mērķis, kur censties trāpīt, spermas strūklas šļācās Diānas mutē. Diāna neuzdrošinājās to izspļaut un nezināja, vai drīkst to norīt, tā ka paturēja to mutē un cerēja, ka tā kaut kā iztecēs ārā. Sēklas izšļākšana bija pagrūti kontrolējama un daudzi netrāpīja viņas mutē; daži trāpīja degunā, citas devas aizgāja uz vaigiem, acīm un drīz viņas seja bija noklāta ar spermu. Vīrieši, kuri netika viņas priekšusē, izvēlējās pieejamus mērķus un piešļāca ausis un matus. Beidzot viņu krājumi izsīka un pavēlniece norīkoja viņus iet, atpūsties un nekavējoties doties atpakaļ.<br /><br /><br />Diāna drebēja no kauna un dusmām, un bailēm, un riebuma. Viņa gribēja kliegt, vai izvemties, vai iesist kādam. Visvairāk viņa gribēja tikt līdz izlietnei, vai dušai vai kaut vai tam pašam tualetes podam un noskalot spermu, bet viņa nekustējās. Vienīgais, ko viņa uzdrošinājās izdarīt, bija pavērt nedaudz platāk muti; daļa lipīgās masas iztecēja, bet diezgan daudz palika iekšā.<br /><br />"Tāpēc mēs neliekam sāli pie tava ēdiena, verdzene. Visu tev vajadzīgo tu dabū šādi. Norij, ja vēlies. Iesaku to darīt, tas gan garšo pēc sūda - nē, ne gluži tā, tu jau zini, bet vienalga, diezgan slikti, bet tas ir labāk, nekā turēt to mutē un tu nekad, nekad nedrīksti to izspļaut. Ja vien tev nav pavēlēts to mutē nogādāt citam vergam. Ir tāda diezgan populāra spēle, kad verga muti piepilda ar spermu un tad nodod to pa virkni tālāk, līdz kāds noraustās vai pavilcinās; tad vainīgo spīdzina līdz nāvei. Tātad, ja tev nav pavēlēts to paturēt mutē, norij to. Es teicu, norij, verdzene." Diāna norija.<br /><br />"Nav tik traki, ko? Tas tev nekaitēs, tās ir olbaltumvielas. Ja vien viņi nav slimi, protams. Tad viņi vairāk koncentrēsies uz spīdzināšanām. Tā, tagad pasēdi, kamēr tā nožūst. Nemēģini to noslaucīt vai nopurināt. Kad tā nožūs, mēs tevi notīrīsim. Smaka izzudīs, vismaz tā smaka, ko sajūt citi. Tu pati gan sajutīsi spermas smaku uz savas sejas un matos vēl ilgi, lai ko tu darītu. Ja izvēlēsimies tevi paturēt par verdzeni, tad tu to sajutīsi visu atlikušo mūžu.<br /><br />Ap to laiku, kad sperma bija nožuvusi un Diāna bija notīrīta, vīrieši bija atpūtušies un vēlējās turpināt apstrādāt glīto gūstekni. Četri no viņiem bija visai apmierināti, kad Diānai vajadzēja ar rokām novest viņus līdz maksimālai erekcijai, bet viņi saīga, kad pavēlniece lika viņai uzlikt viņiem gredzenus ap sēkliniekiem un locekļiem, kas neļāva viņiem pabeigt vai zaudēt erekciju.<br /><br />"Piedodiet, zēni, bet jūs būsiet vajadzīgi ilgākam laikam," smiedamās teica pavēlniece. "Tagad patrenēsimies, lai tu neapjūc, kad tevi izmantos nestandarta veidos. Tā kā tev tā patīk sperma, sāksim ar pozu, kas man pašai neliekas nekas interesants, bet dažiem patīk. Apgulies uz muguras uz tā matrača. Tu, gribi nošļākt? Paspaidi viņu. Esi gatavs? Tagad notupies uz viņas vēdera un ieliec pimpi starp krūtīm. Verdzene, paņem savus pupus un saspied starp tiem pimpi. Paspaidi tos, lai tie braukā pa pimpi. Stiprāk. Ei, kuce, man vienalga, ka tev sāp, viesim ir jābeidz, vai arī tu esi dziļos sūdos, un es nerunāju līdzībās! - tā, labi, tagad pacel galvu, atplet muti un notēmē uz metamo, tā, turi plati - velns, trāpīja pa zodu! Nu, tad sabāz to viņai mutē, puis! Tu, verdzene, tagad norij. Nolaizi viņa pirkstus. Apsēdies un nolaizi viņa pimpi tīru.”<br /><br />Diena turpinājās, un Diānu drāza guļot uz muguras un uz vēdera, guļot uz vīrieša, sēdus uz vīrieša, tupus uz vīrieša, ar seju pret vīrieti, abiem stāvot, viņam stāvot un viņas kājas apvija viņa ķermeni, viņas kājas vīrietim uz pleciem, ap pleciem, uz grīdas un vīrietim noliecoties pār viņu, četrrāpus ar noliektu un tad paceltu galvu.<br /><br />Kamasutra bija izsmelta vēl pirms pusdienlaika. Viņa bija dabūjusi visos caurumos pēc kārtas, visos vienlaikus un jebkuros divos caurumos visās kombinācijās. Viņa bija dabūjusi vairākus pimpjus uzreiz vienā caurumā. Viņa laizīja gan pežu, gan pimpi pārim, kurš pisās (pavēlniece negribēja palikt skatītājos), kamēr pašu viņu drāza vienlaikus dibenā un pīzdē. Viņa dabūja pimpjus, kamēr laizīja pežu, kamēr viņai pašai laizīja pežu, un braukot pimpjus ar abām rokām. Mērķis bija iemācīt viņai kopoties pēc iespējas dažādākās pozās, tā ka vīri, kuru metamie nebija nosieti, ik pa brīdim pagāja malā, lai atietu, bet tie ar nosietajām olām drāza viņu nepārtraukti un diezgan brutāli. <br /><br />Beidzot vīrieši pagura. Visi astoņi, nosvīduši un elsdami gulēja uz pazemes cietuma grīdas. Diāna drīkstēja atspiesties pret sienu. Viņas kājstarpe un dibens šausmīgi sāpēja, viņas nospaidītās, sapļaukātās un sakostās krūtis bija satūkušas un sāpošas. Pavēlniece sasēja Diānas plaukstas viņas priekšā, sasēja kopā potītes, pacēla ceļus un piesēja rokas pie potītēm, tad izbāza stieni zem viņas ceļgaliem un virs elkoņiem un pakāra stieni starp diviem stabiem.<br /><br />“Es aiziešu pēc limonādes puišiem, un nevaru pieļaut, ka tu izmanto viņu nogurumu un uzbrūc viņiem. Pakarājies tepat.” Aizejot, pavēlniece spēcīgi parāva Diānu aiz potītes un viņa divreiz apgriezās ar stieni, sviedriem lidojot pa gaisu.<br /><br />Kad pavēlniece atgriezās, nomocītā Diāna bija iesnaudusies. Viņu pamodināja un verdzene noskatījās, kā vīrieši tur mitrus dvieļus pie pierēm un dzer aukstus dzērienus. Visā savā gūsta laikā viņa saņēma maz ūdens dzeršanai, un šodien bija ļoti daudz svīdusi. Diāna noskatījās, kā pavēlniece un pārējie kāri dzer vēsas sulas sulu un alu no norasojušām glāzēm. Neviens viņai nepievērsa uzmanību. Ļaudis klīda pa cietuma zāli, pārrunādami instrumentus un kā tos pagātnē ir izmantojuši. Viens no vīriešiem atradās pavisam tuvu Diānai; viņa rokās bija liela glāze ar ūdeni un ledu. Viņas slāpes bija mokošas, Diāna vairs nespēja izturēt. “Lūdzu, kungs”, viņa čukstēja, “vai es varētu mazliet padzerties?”. Vīrietis uzjautrināts uz viņu paskatījās: “Paskat, mazā izdrāziet-mani-tad-pagrieziet-un-izdrāzi<wbr />et-vēl meitene grib drusk ūdens?” Diānai bija nelabas priekšnojautas. “Nu, ko, laikam jau varam viņai drusku iedot.”<br /><br />Tā arī ar viņu izdarīja. Vispirms, Diānas mutē iebāza lupatu, lai ūdens tajā neiekļūtu. “Udens tev vajadzīgs, verdzene, tu esi galīgi nosmulējusies. Vispirms, mazliet šķidro ziepju. Vai kāds ieziepēs viņu?” Atsaucās vairāki brīvprātīgie. “Labi, tagad dabūsim šļūteni.” Šļūteni pievienoja krānam un spēcīga ūdens strūkla grūstīja Diānu pa stieni.<br /><br />“Gribat joku, zēni?” – “Protams!” – “Labi. Es tagad mazliet paregulēšu spiedienu.” Ūdens strūkla triecās pret Diānas kājām un apgrieza viņu ap stieni, tad pret viņas muguru un apgrieza viņu pretējā virzienā. Kādu brīdi viņa šupojās uz stieņa.<br /><br />“Vai nav jautri? Skatieties, kad viņai uzpūš uz kājām, vajag strūklu novākt malā, tad uzdot pa pleciem un tā viņa turpina griezties. Vai nav lielisks skats? Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši – eh, garām. Seši apgriezieni ir tīri labi, strūklu kontrolēt nav tik vienkārši. Gribat skatīties, ka viņa virpuļo?” Vispārējs “JĀ!”. “Labi, katrs paņemiet nūju. Sastājieties divās rindās viņai priekšā, puisis kreisajā pusē uzdos viņai pa pēdām...”<br /><br />“Vai tā ir laba doma?”<br /><br />“Aizveries! Puisis kreisajā pusē uzdos viņai pa pēdām, un aiziet uz rindas galu. Puisis labajā pusē sit viņai pa pleciem, kad tie ir apgriezušies, tad, kad vina atkal pagriež pēdas, nākamais no kreisās sit pa kājām, un tā tālāk, viņa griežas”<br /><br />“Mēs? Un ko darīsi tum, kamēr mēs strādājam? “<br /><br />“Ja kāds no jums netrāpīs, es to nūju iebāzīšu jums pakaļā un izvilkšu pa muti ārā, to es darīšu!”<br /><br />Vai nu savas prasmes pēc, vai arī tāpēc, ka puišiem nebija pārliecības, ka viņa joko, pasākums noritēja gludi. Diāna virpuļoja ap stieni, visa pasaule bija pārvērtusies par neskaidru zibināšanos ar regulāriem sāpīgiem sitieniem pa pleciem un sevišķi mokoši belzieni pa pēdām. Rokas un kājas sāpēja aizvien stiprāk. Pēdējos desmit vai divpadsmit apgriezienus viņa bija bez samaņas, visi bija ļoti sarūgtināti, kad konstatēja to tik vēlu.<br /><br />Kompānija bija sagurusi, toties viņu seksuālie spēki bija atjaunoti. Viņi noņēma verdzeni no stieņa un ar pļaukām pamodināja. Diānu nogudīja atpakaļ uz stieņa ar seju uz leju un atkal piesēja plaukstas pie potītēm. Viņas pēdas sāpēja tik stipri, ka viņa tāpat nespētu nostāvēt, tā ka viņa nokarājās pār stieni. Lupatu no viņas mutes izņēma ārā.<br /><br />“Ei, verdzene, mosties! Tu biji diezgan droša, lai palūgtu kaut ko vienam no vīriem. Mēs visi zinām, ko tu patiesībā gribi, tā ka uz priekšu, prasi. Drīksti runāt. Mēs visi zinām, ko tu gribi. Runā, kuce! Tava māte noteikti zina, ko tu gribi, vai atvest viņu, lai pasaka?”.<br /><br /> “Nē...”<br /><br /> “Tad ko tu gribi?”<br /><br />“Es gribu...lai mani...izmīlē...”<br /><br />“Izmīlē?! Neviens tevi nemīl, stulbā mauka! Neviens nekad tevi nemīlēs! Tu zini, ko viņi grib, tu zini, kam tu deri, prasi to!”<br /><br />“Es gribu, lai viņi izdrāž mani” Diāna čukstēja.<br /><br />“Saki “lūdzu”, un skaļāk, lai var dzirdēt!”<br /><br />“Lūdzu, es gribu, lai viņi mani izdrāž.”<br /><br />“OK, puiši, stājieties rindā, tas, kam viņa prasīja ūdeni, lai stāv pirmais. Lūdz viņam, verdzene!”<br /><br />“Lūdzu, izdrāz mani”. Pavēlniece ievilka Diānai pa dibenu ar nūju. “Vēlreiz! Izrādi cieņu pret cilvēku, kurš daudz vairāk vērts nekā tu!”<br /> <br />“Kungs, lūdzu, izdrāziet mani” Pavēlniece pamāja un pirmais vīrietis sagrāba Diānas krūtis un iegrūdās viņas vagīnā, kas kopš pēdējās kopošanās reizes bija vēl vairāk satūkusi un sāpīga. Diānai nebija spēka kliegt, viņa tikai stenēja un vaidēja, nevis kā kaislē; tā bija monotona īdēšana, kādu varētu dzirdēt trako mājā.<br /><br />“Aizbāzt kucei muti, kas grib to klausīties?”, viens no vīriem teica.<br /><br />“Nē!” teica pavēlniece, “viņai japrasa, lai viņu izdrāž. Citādi vēl kāds iedomāsies, ka mēs viņu izvarojam.”<br /><br />Kad pirmais vīrietis bija beidzis, pavēlniece iebakstīja Diānai ar nūju ribās: “Kas tev jāsaka, verdzene?”<br /><br />“Lūdzu, izdrāziet mani, kungs “Diāna klusi teica, viņas spēki gandrīz izsīkuši.<br /><br />“Aiziet. Atcerieties, puiši, ja lietosiet abus viņas caurumus, sāciet ar pežu, lai viņa neraustās tik daudz.” Bet Diāna neko daudz nekustējās un viņas īdēšanu pārtrauca tikai “Lūdzu, izdrāziet mani, kungs”, kad pavēlniece iegrūda viņai nūju sānos. Verdzene bija pilnīgi pārmocījusies, viņas balss kļuva arvien vārgāka un nepavisam ne seksīga. Daži mēģināja izklaidēties, saņemot viņu aiz ciskām un grozot ap saviem metamajiem, bet viņa bija pārāk ļengana, lai no tā būtu kāds prieks un arī puiši bija noguruši. Pēc tam, kad astotais vīrs bija viņu izjājis, neviens vairs nepieteicās.<br /><br />“Neviens negrib papildporciju? Jūs nu gan esat ņuņņas, vācieties prom!”<br /><br />Vīrieši atviegloti aizgāja.<br /><br />“Nu, ko, verdzene, atkal mēs, meitenes, paliekam vienas. Te būs vēl šis tas, kam tev jābūt gatavai.” Pavēlniece iegrūda divus, tad visus piecus pirkstus Diānas noberztajā vagīnā. Sieviete bija pārāk nomocījusies un jau tāpat cieta sāpes; pavēlniecei nācās pagrozīt savu dūri, pirms jaunas sāpes atainojās Diānas sejā. “Šo tu juti, jā? Un šo?”, viņa iegrūda roku vēl dziļāk Diānā, sagrāba un murcīja viņas vagīnas sienas.<br /><br />“AĀĀĀĀOO!!...” <br /><br />“Ei, tu nedrīksti paģībt, man vēl jāapstrādā tava pakaļa.” Pavēlniece paņēma auksta ūdens spaini, pacēla to pie Diānas nokārtās galvas un iegremdēja verdzenes galvu spainī. Diāna atjēdzās, klepodama, ūdens šļācās no viņas deguna un mutes. Viņa kratīja galvu un mēģināja izklepot ūdeni.<br /><br />“Tu pati nezini, ko gribi,” teica pavēlniece, “vispirms prasi ūdeni, kad to dabū, tad vairs ne. Kā mazs bērns, nudien. Bet parasti vecāki tā nerīkojas ar niķīgu bērnu,” viņa turpināja un iegrūda savu dūri Diānas dibenā.<br /><br />“Fui”, viņa teica, pētīdama savu roku, “tu gan esi šmulīga verdzene”. Pavēlniece nomazgājās un atgriezās pie stieņa, no kura nokarājās Diāna.<br /><br />“Tā, pirms tu ej gulēt – vai arvien esi izslāpusi? Ei, mosties, vai gribi dzert?”<br /><br />“J-jā...lūdzu...dzert..”<br /><br />“Labi.” Pavēlniece atsēja Diānu, pārmeta sev pār plecu un aiznesa uz tualeti. “Tu biji tik jauks suns, es domāju, tas ir tavs aicinājums. Un vēl viena lieta, ko dara suņi, sevišķi stulbie, ir dzeršana no poda. Ja gribi dzert, dzer.” Viņa nolaida Diānas galvu un rokas pār podu un kājas uz grīdas. “Tev ir viena minūte, verdzene, pēc tam tu atkal būsi būrī līdz rītam. Ja gribi dzert, šī ir pēdējā iespēja.”<br /><br />Diāna lēni nolaida galvu un paņēma saujā ūdeni. Pirms viņa to paguva pielikt pie mutes, pavēlniece iespēra pa roku un izšļakstīja ūdeni. “Suns, atceries. Loc ūdeni.” Diāna nolaida galvu podā, pielika lūpas pie ūdens un vārgi iesūca malku. Viņa lāgā nepaguva to norīt, kad pavēlniece atrāva viņu no poda, saspieda vaigus un purināja Diānas galvu, lai izkratītu visu ūdeni no mutes. Tad pavēlniece aizvilka Diānu uz viņas būri.<br /><br />“L-lūdzu...” viņa čukstēja, kad bija jau ieslēgta. “Lūdzu?! Tu neko nevari lūgt! Tu eksistē, lai pildītu pavēles, nevis lai es te pildītu tavus lūgumus! Un tagad es pavēlu tev gulēt mierā, kamēr es čurāju tev uz sejas.”<br /><br /><br /><br />To izdarījusi, pavēlniece atstāja Diānu.<br /><br />4.daļas beigas urn:lj:klab.lv:atom1:tanita:1272 2006-01-16T10:10:00 2006-01-16T10:10:00 2006-01-16T08:12:45Z 2006-01-16T08:12:45Z 4.Verdzenes apmācība. Otrā diena.<br /><br />Diāna gulēja uz vēdera uz cieta sola; tam abos galos perpendikulāri bija piestiprināti dēļi ar ādas cilpām. Šīs cilpas saistīja viņas potītes un plaukstu locītavas. Diāna bija kaila, izņemot augstpapēžu kurpes, ko pavēlniece bija uzvilkusi uz viņas sāpošajām un pietūkušajām pēdām.<br /><a name="cutid1"></a><br />„Šodien, verdzene,” teica pavēlniece „mēs strādāsim pie tā, kas normālām sievietēm ir pilnīgi dabiski, tas ir – dabūt pimpjus visos savos caurumos. Mūsu vīriešu kārtas darbiniekiem ir svarīgākas lietas darāmas un viņi neavar atlicināt laiku tavas pakaļas drātēšanai; mēs lietosim šos”. Viņa atvēra kasti, tā ka Diāna varēja aplūkot plašu dildo kolekciju. „Pat tu noteikti esi dzirdējusi par dildo, kaut gan izskatās, ka nekad tādu neesi redzējusi. Laiks iepazīties”. Viņa izvilka ap 20 centimetru garu dildo un pavicināja Diānai pie deguna. „Atver muti”. Diāna vilcinājās. „Tici man, tu gribi dabūt to mutē, pirms tas ieiet kaut kur citur.” Diāna atvēra muti. „Platāk. Tā ir labi. Tagad ieslidinām to iekšā. Pacel galvu. Iekšā un ārā, katru reizi mazliet dziļāk. Nerīsties, atslābinies un ļauj tam slīdēt iekšā, tas nav tik resns, kā daži no īstajiem, kurus tu dabūsi sūkāt. Atslābinies, atlaid rīkli vaļīgāk, iebāzīsim to dziļāk. Tas nebūs tev kaklā tik ilgi, lai tu nosmaktu. Nespirinies, tu tikai saspringsti un pati radi sev problēmas. Atslābinies taču!”<br /><br />„Tā, peža, divas lietas. Pirmkārt, tev nav izvēles. Otrkārt, mūsu draugs būs tev rīklē un viss. Tā ir labāk, nu re, kā aizgāja, ļoti labi. Tā, tagad viss ir iekšā. Paturēsim to mazliet. Kādas tev lielas acis. Nē, šodien mēs tev neļausim mirt. Es tikai gaidu, līdz tava seja būs pareizajā violetajā tonī. Nē, šis vēl nav īstais. Labāk. Labāk. Tagad ir pareizi.” Viņa izvilka dildo.<br /><br />„Tagad, kad esi iesārtusi un smagi elso, ieliksim to tur, kur esi pieradusi.” Pavēlniece sāka bāzt dildo Diānas šaurajā sausajā vagīnā. „Tu jau nu varēji mazliet pacensties, bet tā nav mana peža, galu galā.” Nedaudz samitrinātais dildo lēni iegāja Diānā, pavēlniecei spēcīgi grūžot, katrs grūdiens lika Diānas rokām un kājā raustīties saitēs; viņa mētāja galvu uz visām pusēm, viņa stenēja, tad sāka vaidēt, beidzot kliegt. Kad tas viss bija iekšā, pavēlniece sāka to grozīt; tad izvilka ārā un iegrūda līdz galam atpakaļ Diānas kliedzienu pavadībā.<br /><br />„Ja tu domā, ka tas bija sāpīgi, pamēģini šito”, teica pavēlniece un iegrūda to Diānas dibenā. „ĀĀĀ, lūdzu!!”, kliedza Diāna. „Ko, lūdzu? Lūdzu iespraust to tavu zēnu pakaļās?” Pēc tam Diāna vairs nelūdzās, tikai vaidēja un neartikulēti brēca, kamēr mākslīgais loceklis plosīja viņas dibenu.<br /><br />Beidzot tas bija galā. „Nemaz nebija tik traki, vai ne, ko? Labāk sāc pie tā pierast. Kam tad vajadzīga peža, ja ne pimpjiem? Kad sāksi strādāt pa īstam, tev būs pimpju pilna mute un peža, un pakaļa, un tas būs diezgan drīz, tā ka sāc pierast. Atslābinies, neizliecies, ka tev ir kaut kas jāsargā un jāsaudzē. Tava kājstarpe ir radīta pimpjiem, kas attiecas uz pakaļu, tad tie tur vienalga tiks iekšā, pretošanās tikai sagādās vairāk sāpju. Labi, tagad turpinām.”<br /><br />Viņa paņēma no kastes lielāku dildo un atkārtoja procesu, Diānas brēcieniem skanot. Tad pavēlniece paņēma vēl lielāku mākslīgo locekli. Kad trešais dildo bija viņas dibenā, Diāna zaudēja samaņu. Ar ceturto viņa zaudēja samaņu, kamēr tas bija viņas vagīnā. Viņa zaudēja samaņu, kad ieraudzīja piekto; atmodināta viņa to laizīja visā garumā, jo mutē tas nelīda iekšā. Pavēlniece iezieda Diānas vagīnu ar lubrikantu, un no visa spēka grūda plastmasas monstru viņā iekšā; viņai nācās divas reizes atgriezt Diānu pie samaņas, kamēr beidzot tas bija iekšā.<br /><br />„Nu re, verdzene, tev tas ir iekšā un tu nepārplīsi. Tā ka neviens īsts pimpis starp kājām tev raizes nesagādās. Tev vajadzētu uztraukties, ja kāds kaut ko tādu mēģinās tev iestumt pakaļā. Kāpēc tu izskaties tik sabijusies? Tu taču nedomā, ka es šo briesmoni bāzīšu tavā mazajā dupsītī? Tu izskaties atvieglota. Stulbā kuce, nekad nedomā, ka kādam rūp, kas ar tevi notiek. Protams, ka es to tev iespraudīšu dibenā. Tad es to grozīšu un stumdīšu, kamēr tev liksies, ka gals klāt, bet nebūs vis. Galvenā atšķirība starp mācībām un darbu ir tāda, ka mācību laikā tu nemirsti.” Pavēlniece iezieda ar lubrikantu Diānu un dildo un sāka to bāzt verdzenes dibenā. Tas bija smags darbs. Diānas rokās un kājās injicēja paralizējošus medikamentus, lai viņa nesalauztu sev locekļus, raustīdamās savās saitēs; tāpat viņai injicēja stimulantus, lai noturētu viņu pie samaņas agonijas laikā. Kad tas bija galām, sieviete bija slapja no sviedriem un pilnīgi nokausēta; Diāna arī nejutās diez ko labi.<br /><br />Kad pavēlniece bija atpūtusies, viņa uzgāza aukstu ūdeni Diānai, nedaudz padarbojās ar milzīgo locekli un vēlreiz atmodināja viņu. Tad pavēlniece aplika siksnu ap Diānas vidukli un izlaida otru siksnu starp viņas kājām. Pie tās bija piestiprināti divi lieli dildo, tos ievadīja Diānas dibenā un pežā un cieši savilka kājstarpes siksnu, nostiprinot tos viņas caurumos. Tad iesprauda dildo viņas mutē, piesēja rokas pie kaklā un lika Diānai pastaigāties. Augstpapēžu kurpes, kas ar lielām pūlēm bija uzvilktas viņas pietūkušajās kājās, viņai spārdoties bija nokritušas nost un tagad gulēja zemē. Viņai nācās staigāt uz savām sasistajām pēdām, kas bija vēl mokošāk. Diāna kliboja pa pazemes cietumu, kamēr pavēlniece sīki stāstīja par dažādo spīdzināšanas rīku darbību. Beidzot, kad Diāna no bailēm, sāpēm un noguruma bija gluži bāla, viņai noņēma jostu un izvilka dildo no mutes, un ielika būrī gulēt. Diāna tik tikko ietilpa zemajā un šaurajā būrī. Tā režģi bija polsterēti, kad Diāna pret tiem sitās savā murgpilnajā miegā, viņa nesavainojās; ar laiku viņa iemācījās gulēt nekustīgi.<br /><br /><br />5.Verdzenes apmācība. Trešā diena.<br /><br />"Verdzene, tu izskaties dranķīgi. Vakar bija traka diena, ko? Pēdas pamatīgi pietūkušas. Drīz mēs tev mācīsim staigāt augstpapēžu apavos; šodien ļausim pēdām atpūsties. Apsēdies pie šī staba."<br /><br />Pavēlniece uz brīdi izgāja no telpas un atgriezās ar cimdiem, ceļgalu sargiem un kakla siksnu. "Dažiem patīk spēlēties ar suņiem. Tu šodien staigā četrrāpus un ir īstais laiks patrenēties. Mēs negribam, lai tu mācoties saskrāpē rokas un ceļgalus, tāpēc uzvelc cimdus un ceļgalu sargus, es tev uzlikšu kakla siksnu. Tā, kāds suns tu esi? Tā kā tu esi dabiska blondīne - starp citu, tas ir vienīgais iemesls, kāpēc mēs tev atļaujam paturēt tavu spalvu kušķi starp kājām, parasti mēs tur spalvas likvidējam, reizēm noskujam, reizēm ar vasku. Man pašai liekas, ka vajadzētu tās noskūt un likt tev apēst. Tātad, ja jau esi blondīne, tad būsi zelta retrīvers. Atnes šurp!", viņa pārmeta pātagu pāri istabai, "aiziet, kuce, atnes šurp". Diāna aizrāpoja līdz pātagai.<br /><br />"Kur tu esi redzējusi suni, kas ņem koku ar ķepu?! Tu esi kuce, kuce, pacel to ar muti! Tā, laba kucīte. Kad es tā saku, tev jāluncina aste. Ko gaidi?! Luncini asti! Kustini savu pakaļu! Tā, labi. Tagad pastaigāsimies. Rāpo man līdzās un seko manām kustībām. No tevis sanāk tīri glīta kuce, daudz glītāka, nekā sieviete. Šitā rāpojot, gravitācija palīdz taviem pupiem izskatīties gandrīz pieņemami. Daudziem tādi skati patīk. Tagad apsēdies un lūdzies. Izkar mēli!", viņa teica, iesizdama pļauku Diānai sejā, "izkar taču mēli, tu esi suns, atceries? Kad tu esi kuce vai ķēve - kad tavas pēdas atveseļosies, patrenēsies arī par ķēvi, - tu dari visu, lai imitētu attiecīgo dzīvnieku. Tā ir labi. Tagad - balsi! Rej! Tā nav riešana," jauna pļauka Diānas sejā, "Rej! Tā ir labāk. Atceries, lūgties ir ļoti svarīgi, kad esi kuce, dažiem ļoti patīk dzirdēt žēlīgu smilkstēšanu. Tas var izglābt tavu dzīvību, bet nekad nelūdzies, ja tev to neliek! Tagad apvelies otrādi. Vēlreiz."<br /><br />"Tagad noliecies. Noliecies. Paturi dibenu gaisā, izplet kājas, izstiep rokas uz grīdas taisni uz priekšu, noliec galvu uz rokām un skaties uz augšu ar lielām jaukām acīm, izkar mēli un elso. Ak dievs, pasauciet suņu ķērājus, lai iemidzina šo lopu! Tev jāizkatās pievilcīgi! Apsēdies un pamēģini vēlreiz. Tā, jau labāk. Tāda poza jāieņem, kad tevi gribēs izdrāzt kā suni."<br /><br />"Tagad padodies. Tev jāapveļas uz muguras, rokas un kājas ir gaisā un kakls ir atklāts. Suņi tā izrāda padevību. Suņi nekad neplosa pavērtu kaklu, bet neceri, ka tam, kas ar tevi rotaļāsies, būs suņa morāle. Tev var pārgriezt rīkli, bet vienalga ir vērts pamēģināt, ja esi kādu nokaitinājusi, dažreiz viņi sāk smieties un pasaudzē tevi. Jebkurā gadījumā, tas ir vienīgais žēlastības lūgšanas veids, ko drīksti darīt bez atļaujas, un kas tev nesagādās lielākas problēmas, nekā tev jau ir, tā ka ielāgo to."<br /><br />"Tā, ko suņi parasti dara? Viņi laiza un, kad tu esi suns, tu laizīsi daudz un dikti. Paskatīsimies, vai vari aizsniegt savu pežu. Nu, liecies, stiepies vēl! Njā, diez kas nav, tas būtu populārs numurs, ja tu varētu sev izlaizīt kājstarpi. Tagad nāksies kārtīgi laizīt to, kas nu kuro reizi būs starp kājām cilvēkam, kas ar tevi izklaidēsies," pavēlniece apsēdās un nolaida bikses."Laizi mani, kuce."<br /><br />Diāna pierāpoja pie krēsla, pielika muti pie pavēlnieces kājstarpes un dabūja ar pletni pa muguru. "Tu esi suns, atceries?! Suns! Suns visu vispirms apošņā. Aizrāpo uz turieni. Tagad rāpo atpakaļ, luncinādama asti, izkārusi mēli, ar laimīgām vai skumjām acīm, bet nekādā gadījumā ne nolaistām un ne kaunīgām - izņemot, ja esi bijusi slikts suns. Tu kalpo pavēlniecei, sunim vai vergam tas nav nekas apkaunojošs. Ja tavs pavēlnieks gribēs, lai tu kaunies, tev to skaidri liks saprast, ja nē, tad tev jāuzvedās tā, it kā kalpošana viņam ir tavs dzīves mērķis; protams, ka tas tā patiešām ir. Tā, nāc šurp, sunīt!" Diāna plati izplestām acīm steigšus rāpoja pie pavēlnieces, grozīdama dibenu, šūpodama krūtis un elsodama ar izkārtu mēli. Viņa sāka ošņāt pavēlnieces vagīnu un iegrūda tajā degunu, pirms sāka laizīt.<br /><br />"Laba kuce", teica pavēlniece, iekārtodamās ērtāk."iebāz iekšā mēli. Oooo, labs sunītis,mmm...", Diāna bija iebāzusi mēli viņas vagīnā, "atrodi kārumiņu, mazliet augstāk...tā ir labi...ooo, labi!...ātrāk ar mēli!..ar pašu galiņu visapkārt...labi, labi, tā ir labi...labs suns...labs suns...o...ak...mmm...jā, jā, OOOOAAHHH!!, JĀĀĀ!!, mmmm...labs sunītis. Ļoti labi, verdzene, vari beigt. Būtu labi, ja tā varētu visu dienu turpināt, bet mums jāstrādā"<br /><br />"Tā, noteikti esi redzējusi, kā kuce apķeras ap saimnieka kāju un berzē savu pežu gar to. Tagad dari tāpat". Diāna apķērās ap pavēlnieces izstiepto kāju un sāka berzties gar cisku. <br /><br />"Zemāk un berz savu pīzdi stiprāk!. Rokas uz manas ciskas. Ja pavēlnieks valkā ādas vai lateksa drēbes, tev jālaiza ciska. Ko es valkāju, muļķīt? Pareizi. Trinies stiprāk! Pa reizei ierejies vai iegaudojies. Vairāk grozi pakaļu. Sāc riet augstāk, vairāk smilksti un elso stiprāk. Pārāk ilgi to nedari, savādāk pavēlniekam var notirpt kāja, tiec ātri līdz orgasmam." Diāna trinās gar pavēlnieces ikru un berza savu nabaga kājstarpi augšā un lejā pa pavēlnieces zābaku. Viņas vagīna sāpēja jau no vakardienas, un Diāna vairāk gaudoja nekā rēja, tas nāca pilnīgi dabiski, bet pavēlniecei nebija iebildumu. Diāna no sāpēm un sasprindzinājuma bija sasarkusi uz sasvīdusi, it kā būtu uzbudināta.<br /><br />Pavēlniece nopētīja viņas sārto, sasvīdušo seju, slapjos matus un krūtis, kas strauji cilājās. "Treniņa nolūkiem," viņa teica, "mēs vēl nedaudz piestrādāsim pie šī vingrinājuma." <br /><br />"Sasodīts", Diāna domāja, smilkstēdama un trīdamās gar pavēlnieces zābaku. "Man tā sāp, ka es tikko varu nosēdēt, bet viņa grib, lai es beržos gar ādas zābaku", viņa iegaudojās. Bet ilgi viņai nebija jāmocās, drīz pavēlniece viņai lika apstāties, atkal nolaida savas bikses un iegrūda blondīnes galvu sev starp kājām. Pēc mirkļa viņa nodemonstrēja, kā ir jāgaudo pareizi.<br /><br />3.daļas beigas urn:lj:klab.lv:atom1:tanita:947 2006-01-09T12:33:00 2006-01-09T12:33:00 2006-01-09T10:39:58Z 2006-01-09T10:39:58Z 3. Verdzenes apmācība. Pirmā diena.<br /><br />Diānu pamodināja skaļa dauzīšana pa būra restēm. Likās, ka viņa nemaz nav gulējusi. Sargi bija piespieduši viņu nomesties ceļos, ierāpot mazā būrī un piespiest seju pie zemes. Tad sargi sabāza un nostiprināja būrī vairākus dzelzs stieņus virs viņas kakla un potītēm, aiz ceļiem un zem vidukļa, nofiksējot viņas ķermeni ārkārtīgi neērtā stāvoklī. <a name="cutid1"></a> Diāna bija ļoti nogurusi, bet neērtā poza un satraukums neļāva viņai aizmigt. Raudāšana nepalīdzēja. Pagāja vairākas stundas - Diānai likās, ka vesela mūžība - līdz pārgurums uzvarēja un viņa iemiga.<br /><br />Metāla stieņa dārdināšana pret būra režģiem, skaļa pati par sevi, kopā ar tās izsaukto stieņu vibrāciju, atgrieza Diānas apziņu. Divi jauni sargi izvilka stieņus no būra un atvēra durvis. "Ārā, verdzene", nokomandēja gadus četrdesmit veca stalta sieviete. Diāna mēģināja pakustēties, bet bija pārāk stīva.<br /><br />"Kusties, kuce!" atskanēja komanda, ko šoriez pastiprināja jātnieka pletnes sitiens pa Diānas dibenu. Diāna arvien nespēja pakustēties un pavēlniece lika palīgiem izdabūt verdzeni no būra, bet nevilkt pa zemi. Būri pagrieza tā, ka durtiņas bija augšpusē un sargi pacēla Diānu aiz kājām. Vīrieši nostādīja viņu pavēlnieces priekšā, bet Diānas kājas vēl neklausīja un viņi turēja sievieti aiz rokām.<br /><br />Pavēlniece sagrāba Diānu aiz zoda, pacēla un uzkliedza: "Tu stulbā sīkā peža, tu to sauc par paklausību?! Ja tu tā izpildītu Pavēlnieka viesu komandas, tad tagad viens no taviem bērniem jau būtu cisternā ar izsalkušiem tārpiem! Nesaprotu, kam vajadzīgs tāds kaulu kambaris kā tu, bet kad tev liks kustēties, tu kustēsies un ātri! Man ir nepateicīgs uzdevums iemācīt tev darīt to, ko tev liek un tad, kad tev liek, un tu mani neapkaunosi ar tādu uzvedību!"<br /><br />Pavēlniece pagriezās un devās uz blakus telpu, likdama vīriem vest šurp „dusošo ķēmu”. Kad viņi nonāca istabā, Diānu piesēja pie kādas šūpolēm līdzīgas ietaises viena gala un iegremdēja ļoti auksta ūdens baseinā. Ledainais ūdens un bailes no noslīkšanas pilnībā pamodināja Diānu. Viņa nebija zem ūdens sevišķi ilgi, bet, lai kā centās, nespēja pacelt galvu virs ūdens; Diāna augošā panikā skatījās uz pavēlnieci, kas vienaldzīgi vēroja viņas locīšanos. Pēc viņas rokas mājiena dēli pacēla, tā ka Diānas galva pacēlās virs ūdens. Sievietei kampjot gaisu, pavēlniece piezīmēja: „Nu re, tagad jau esi daudz žirgtāka” un iegremdēja viņu atkal tik ātri, ka Diāna ierāva ūdeni gaisa vietā. Kad viņa nākamreiz parādījās virs ūdens, Diānai vajadzēja izklepot ūdeni, pirms viņa spēja ieelpot.<br /><br />„Lai tevi nomazgātu, ar aukstu ūdeni nepietiks”, teica pavēlniece un dēlis tika pagriezts tā, ka Diāna tagad atradās virs baseina ar ļoti karstu ziepjainu ūdeni. Šis baseins bija daudz dziļāks, tā ka viņa iegrima līdz pat elkoņiem un viņas galva bija turpat vai metru zem ūdens. Ziepjainais ūdens nebija tik caurspīdīgs, tā ka pavēlniece tikai pēc Diānas kailo pēdu izmisīgās raustīšanās varēja izlemt, kad ir laiks viņu izcelt ārā. Diāna atkal klepoja un kampa gaisu uz dēļa gala, kad pavēlniece teica: „Nevar atstāt matus tik ziepjainus”. Viņa novietoja lielu cauruli virs Diānas galvas un šļāca viņai virsū ūdeni. Kamēr ziepes bija izskalotas, Diāna gandrīz bija zaudējusi samaņu no skābekļa trūkuma.<br /><br />„Atkal guli, kuce?”, prasīja pavēlniece. Viņa uzgāza uz Diānas kājām sālsūdens spaini un iegrūda elektrošoku viņas kreisajā pēdā; kliegdama Diāna atguva samaņu. Viņai ap pleciem aplika siksnas un pacēla gaisā, tad ar ūdeni, kas ar lielu spiedienu šļāca no caurules, noskaloja ziepes no viņas ķermeņa.<br /><br />„Tagad tu esi tīra no ārpuses”, teica pavēlniece, „ķersimies pie iekšpuses”. Diānu noguldīja uz galda, piesienot pie tā viņas rokas un kājas. Viņas vagīnā un dibenā ievietoja ūdens sprauslas un silts ūdens ieplūda viņas ķermenī. Vagīnas sprauslu drīz izņēma, pavēlniece uzkāpa uz krēsla līdzās Diānai un ar kāju spaidīja viņas pavēderi, izgrūzdama ūdeni no sievietes ķermeņa, bet dibenā ūdens turpināja ieplūst un sāka sāpīgi spiest. Beidzot pavēlniece aizvēra dibena sprauslu, noņēma cauruli, bet pašu sprauslu atstāja verdzenes dibenā. Kamēr sargi atsēja Diānu, pavēlniece teica: „Šī ir attīrīšanās telpa un te nedrīkst iztukšot tavu pakaļu. Mēs tevi aizvedīsim uz piemērotāku vietu. Bet nekas nedrīkst iznākt no tevis laukā pirms esam tur, vai arī tu visu to dabūsi uzlaizīt augšā – pēc tam, kad būšu tevi sodījusi. Seko man.”<br /><br />To pateikusi, pavēlniece nesteidzīgi pameta telpu. Diāna, sāpes ciešot, neveikli soļoja viņai līdzi. Pavēlniece nesteidzīgi soļoja caur pazemes cietumu, apstādamās, lai pārbaudītu krāsns temperatūru, pārbaudīdama knaibļu un stieņu, ar kuriem laikam iededzināja zīmes vergu ķermeņos, stāvokli un ielika tos krāsnī karsēties. Diāna sekoja pavēlniecei, izmisīgi cenzdamās noturēt savu dibenu ciet. Viņa saprata, ka pavēlniece ļoti labi apzinās, kādas ciešanas sagādā Diānai, un, ka vēlas, lai tās turpinātos, un, ka lūgums pasteigties izbeigtos ar sodu. Un, ka visdrīzāk pavēlniece vēlas, lai Diāna nespētu noturēties un būtu iemesls viņas sodīšanai. Verdzenei atlika ciest tik ilgi, cik vien iespējams.<br /><br />Beidzot viņi sasniedza tualeti. Pavēlniece lika Diānai gaidīt, kamēr pati aplūkoja sevi spogulī, kārtoja matus un notrausa putekļus no sava ādas apģērba. "Uz melnās krāsas katrs puteklis izceļas, vai ne? Bet kāpēc gan es jautāju, tavam viedoklim nav nekādas vērtības. Nu, domāju, ka tagad verēsi nokārtoties. Notupies pār podu un paplet dibenu, es izvilkšu sprauslu..ei, tev vēl matos ir ziepes. Tā nevar. Būs vēl jāpaciešas. Notupies ceļos pie poda un iebāz galvu iekšā. Galvu podā, tūlīt! Seju iekšā ūdenī! Klausīt! Kā tavu jaunāko dēlu sauca, Maikls?" Diāna iegrūda seju podā, kas bija neparasti plats un dziļš.<br /><br />"Tā ir labāk", teica pavēlniece un nolaida ūdeni. Ūdens straumes skalojās un virmoja ap Diānas galvu, līdz viņai plaušās sāka trūkt gaisa; viņa neviļus mēģināja izcelt galvu no poda, bet pavēlniece ar kāju iegrūda Diānas galvu atpakaļ. Diāna krita panikā un zaudēja kontroli pār dibena muskuļiem, zarnu saturs izgāzās ārā un viņa zaudēja samaņu.<br /><br />Diāna pamodās un sāka rīstīties no šausmīgas smirdoņas un garšas. Bet viņa nespēja pacelt galvu no netīrās zampas, kurā gulēja, jo atkal bija sasieta. Ādas siksnas bija apliktas ap potītēm un plaukstu locītavām un cieši savilktas kopā. Viņa gulēja savos izkārnījumos, ar seju sevišķi lielā kaudzē - Diāna nebija ilgāku laiku iztukšojusi zarnas. Ziepju smarža nedaudz kliedēja smirdoņu, savādāk Diāna tūdaļ izvemtos, un viņai bija jācīnās ar sevi, lai neizvemtos tāpat.<br /><br />"Tā, nu atkal esi atgriezusies, tu, sīkā, netīrā peža. Vai to tu sauc par disciplīnu? Tu neizpildīji pavēli un piecūkoji mūsu jauko, tīro tualeti, ko es tik laipni ļāvu tev izmantot. Es uzsveru, mūsu tualeti. Šī ir personālam, vergi dirš savos būros un tīra tad, kad mēs atļaujam. Vai arī sūdos saviešas tārpi, kas vispirms barojas ar tiem un tad nonāk arī līdz miesai. Bet šī vieta ir daudz labākiem cilvēkiem nekā tu, bet tu te visu piecūkoji. Man vajadzētu tev izgāzt zarnas tepat un uz vietas, bet tu esi vēl jauniņā un pavēlnieks saskata tevī verdzenes potenciālu (es gan neko tādu tevī nesaskatu, bet viņš ir galvenais), un tādēļ atļaušu tev dzīvot un patērēt vērtīgo gaisu, ko tu sabojā, lai uzturētu savu tizlo eksistenci". To sacīdama, pavēlniece sagrāba Diānu aiz matiem un vazāja viņas seju pa grīdu, notriepdama ar mēsliem vaigus un pieri, stumdama mēslus mutē un degunā. Diāna sāka rīstīties. "Nedomā te izvemties, pretekle, vai arī tu nosprāgsi tepat, un vēl šovakar es izlaidīšu zarnas tavai mātei un rīt apkaušu bērnus!" Ar milzīgu piepūli Diāna apturēja vemšanas refleksus un izspļāva pietiekami sūdu, lai varētu ieelpot, bet nelabums viņu pārņēma arvien stiprāk un viņa nebija droša, cik ilgi spēs izturēt. Bet izvēles viņai nebija, jo pavēlniece atkal tīrīja savu tērpu un nelikās par Diānu ne zinis.<br /><br />Lai cik nelabi Diānai būtu, viņai trūka spēku, lai ilgāk turētu galvu gaisā un negulētu ar seju mēslos. Viņa mēģināja ar pleciem un gurniem pavirzīties uz priekšu, lai nebūtu jāguļ pretīgajā kaudzē. Viņa spēja pavirzīties pavisam nedaudz, kad pavēlniece pievērsa viņai uzmanību. "Verdzene", viņa klusi vaicāja, "vai es tev liku kustēties?". Diāna noliedzoši papurināja galvu. "Tu domā, ka es te ņēmos, tevi sasiedama un tur nolikdama, ja negribētu, lai tu guli tieši tur?" Blondīne atkal papurināja galvu. "Tātad, tu nepildi pavēles, vai ne?" Diāna pārbīlī skatījās uz pavēlnieci. "Jā, nepildi gan. Tu darbojies, lai grautu manus plānus, un tā ir pretošanās" Asaras plūda no Diānas zilajām acīm, viņa lūkojās augšup un viņas lūpas bez skaņām veidoja vārdu "lūdzu". <br /><br />Pavēlniece pasmaidīja. "Tu neesi pelnījusi laipnību, bet, tā kā esi parādījusi pirmo disciplīnas pazīmi, palikdama klusa, es būšu žēlsirdīga un nenogalināšu bērnu." Diānas galva noslīga uz grīdas, viņa atvieglojumā klusi raudāja. "Tas notiek ļoti reti. Nekad neceri, ka tas notiks vēl kādreiz. Es jau tāpat esmu bijusi ļoti pacietīga - neizdari vairs tādas kļūdas. Vai kādas citas. Ja tu turpmāk savas sodīšanas laikā nepakļausies kaut vienai pavēlei, tā būs jau atkārtota nepaklausība...mmm, tev gan ir skaistas pēdas." Pavēlniece noņēma no jostas pletni - apmēram pusmetru garu, tievu metāla stieni. Tas bija ietīts melnā ādā un piestiprināts tumšam koka rokturim. <br /><br />Viņa notupās līdzās Diānai, aiz matiem pacēla viņas galvu un pielika pletni pie sejas. "Es gribu, lai pirmos divpadsmit sitienus tu neizdves nekādas skaņas". Pavēlniece piecēlās un lēni aizgāja līdz Diānas paceltajām pēdām, viņas papēži skaļi klaudzēja ļaunu vēstošajā klusumā. Diāna pagrieza galvu un skatījās atpakaļ. Pavēlniece pārbaudīja, kā sasieti viņas elkoņi un novilka ar pirkstu pa verdzenes kailajām pēdām. "Seju uz priekšu, verdzene, un turi to tā". Viņa vairākas reizes lēni pārbrauca ar pletni par sasietajām kājām. "Verdzene, tagad nekādu atlaižu nebūs. Šī ir tava otrā iespēja, vairāk, nekā mēs parasti dodam un daudz vairāk, nekā tu esi pelnījusi. Vairs nekādas žēlsirdības. Tu pakļaujies, vai arī kāds, ko tu mīli, mirst. Tev jātur seja taisni uz priekšu un jābūt klusai un nekustīgai pirmos divpadsmit sitienus. Nevienā brīdī tu nedrīksti teikt neko tādu, kas varētu tikt iztulkots kā lūgums pasaudzēt tevi, jo tev nav tiesību uz žēlastību." Vairākas minūtes pavēlniece nerunāja un nekustējās, klusums un gaidīšana nomocīja Diānu, viņa pastāvīgi apspieda vēlēšanos atskatīties vai pakustēties un tā atbrīvoties no šausmīgā sasprindzinājuma, kas auga sievietē, kamēr viņa gaidīja sodu. <br /><br />Viņa izdzirda švīkstoņu un sajuta dedzinošas sāpes pēdās, pirms vēl spēja saprast, kas notiek. Lai kā viņa nevaldītos, vienīgais iemesls, kādēļ viņa neizkustējās, bija tas, ka Diāna bija tik cieši sasieta. Kaut kādā veidā viņai izdevās nekliegt. Tā pagāja vairākas sekundes, tad minūtes, bet jauni sitieni nesekoja. Tagad, kad viņa zina, kas sagaidāms, domāja pavēlniece, lai tagad pagaida. No Diānas pieres tecēja sviedri un koda viņas acīs, bet viņa neuzdrošinājās pakustēties. Viņa aizvēra acis un mēģināja neraudāt, lai neviļus neizdvestu kādu skaņu. Diānas lūpas drebēja un viņa bija laimīga, ka viņas seja ir vērsta prom no pavēlnieces un viņa neredz šo kustību. Bailes un sasprindzinājums, un šausminošā pārliecība, ka viņa noteikti nespēs izturēt vēl vienpadsmit tādus sitienus, lika visiem viņas muskuļiem saspringt un viņai bija grūti elpot. Viņa pie sevis lūdzās, lai viņas skaļā sirds dauzīšanās netiktu ieskaitīta par skaņu. Katrs viņas nervs trīcēja.<br /><br />Švīks! ĀĀĀ, man jābūt nekustīgai, Dievs, ļauj man būt nekustīgai...<br />Švīks! ĀĀĀ, sāp!!<br />Švīks! Kā dedzina, viņa būs uzškērdusi manas pēdas!!<br />Švīks! Es vairs nevaru, ja viņa vēl man iesitīs, es sakustēšos!!<br /><br />Patiesībā Diāna jau kustējās, bet pavisam nedaudz. Pavēlniece zināja, ka Diāna nespēs palikt nekustīga, tomēr jaunā verdzenea kustējās daudz mazāk, nekā pavēlniece bija domājusi.<br /><br />Švīks! AĀĀ, es kliegšu, es kliegšu, es nedrīkstu kliegt...<br />Švīks! Ak Dievs, ak Dievs, palīdzi man!<br /><br />Tad - nekas. Pavēlniece apmierināti vēroja neglītās švīkas pār Diānas pēdām. Viņa maigi pārvilka pār vienu no švīkām ar savu garo nagu (mākslīgu nagu, protams; viņa bija aplauzusi daudz nagus, lauzdama cilvēku sirdis, viņu gribasspēku, un reizēm arī saprātu). Pēda noraustījās. Šo verdzeni vajadzēs apmācīt, kā nereaģēt, kad stimulēšana negaidot mainās, bet tas varēja pagaidīt. Jāpaskatās, vai viņa izturēs šo pārbaudi. Pavēlniece nostājās Diānai otrā pusē, lai sitienu leņķis mainītos, apstājās un gaidīja<br /><br />Vai tad viss? Vēl nebija dipadsmit. Cik daudz bija? Neatceros. Bet ne divpadsmit. Es nedrīkstu kustēties. Es nedrīkstu kustēties. Es nedrīkstu kustēties.<br /><br />Švīks! AĀĀ, sāp, kā sāp! Mani bērni, man jāglābj bērni!<br />Švīks! Sāp! Tārpi, viņi teica, ka izbaros viņus tārpiem!<br />Švīks! Sāp, sāp! Mani mīļie bērniņi, manas pēdas!<br />Švīks! Es nevaru, es nevaru, es nevaru!<br />Švīks! Sāp! Bērni, mani bērni!<br />Švīks! Jēzu, palīdzi man būt stiprai, man jābūt stiprai.<br />Švīks! Dievs, palīdzi man paģībt! Vai viņa sapratīs, ja es izlikšos? Tā būs nepaklausība, man jāklausa!<br />Švīks! AĀĀ, kā sāp! Kā var tik stipri sāpēt!? Vai bija jau divpadsmit? Jābūt jau divpadsmit!<br />Švīks! Kā sāp! Kad es varēšu kliegt?!<br />Švīks! Nolādēts! Jēzus! Dievs! Vai es varu kliegt? Man jākliedz!<br />Švīks! Es kliegšu, es kliegšu! Jābūt vairāk kā divpadsmit! Lūdzu, pasaki, ka es varu kliegt!<br />Švīks! Sāp, sāp, sāp, deg! Es vairs neizturēšu, es kliegšu, vai jau bija divpadsmit, jābūt divpadsmit!<br />Švīks! Sāāp! Divpadsmit, tārpi, bērni!<br />Švīks! Sāpsāpsāpsāpsāpdegsāptārpisāpdeg!<br />Švīks! "Aāāāā!!!!" Diāna iekliedzās. Ak, Kungs, kaut jau būtu divpadsmit, kaut jau būtu divpadsmit!<br /><br />Pavēlniece notupās Diānas priekšā un aiz zoda pacēla viņas sarkano, sašķobīto seju. Viņa ieskatījās Diānas asaru pilnajās acīs, viņas pašas acis bija cietas un spožas, un auksti sacīja: "Es teicu, ka tev jāiztur klusumā divpadsmit sitienu. Tu zināji, kāds ir sods. Es brīdināju, ka atkārtotu nepaklausību necietīšu." Pavēlniece viegli pasmaidīja. "Tu tiki pāri divpadsmit, pirms iekliedzies. Nav slikti priekš jauniņās." Prieka un atvieglojuma asaras sajaucās ar sāpju asarām. Pavēlniece nolaida Diānas seju un noskatījās, kā viņa raud. Pēc ilgāka brīža viņa noglāstīja Diānas matus un pameta telpu, pirms tam aiz kājām pavelkot viņu tā, ka Diānas seja tagad gulēja uz tīras grīdas.<br /><br />Pēc dažām minūtēm pavēlniece atgriezās un iebakstīja Diānas sānos ar zābaka aso purngalu. "Mosties, verdzene. Tu laikam esi slinkākā verdzene pasaulē, tu visu laiku guli. Parādi man savu seju." Diāna pacēla seju; pavēlniece ar kāju pacēla to augstāk. "Ļoti labi, tāda seja man patīk, nobijusies un acis plati vaļā. Bet tu nebiji pietiekami nobijusies, lai nepiedirstu mūsu jauko tīro tualeti, ko? Sods, kuru tu dabūji, bija par kustēšanos bez atļaujas, tagad parunāsim par netīrību. Tātad, pirmkārt, es tevi sodīšu par tualetes piecūkošanu, tad tu te visu satīrīsi." Viņa atsēja Diānas potītes. "Kādas jaukas, sasistas pēdas. Laikam šausmīgi sāp. Rīt sāpēs vēl stiprāk. Domāju, ka rīt mācīsim tevi staigāt augstpapēžu kurpēs. Ne tavas parastās tupeles ar septiņu centimetru papēdi, kuras tu valkāji, kad biji cilvēks, bet gan īstās augstpapēžu kurpēs."<br /><br />Pavēlniece izpleta Diānas kājas, paņēma stieni, kuru varēja teleskopiski pagarināt un nofiksēt pēc vajadzības un piesēja tā galus pie viņas potītēm. "Celies." Diāna mēģināja piecelties. Viņa samērā viegli spēja nostāties uz ceļiem, bet stienis un izplestās kājas neļāva celties tālāk un viņa nokrita uz dibena. Pavēlniece uzsita ar pletni pa Diānas gurnu un uzsauca "Augšā!". Diāna mēģināja un atkal nokrita sēdus, šoreiz pletne iedzēlās abos Diānas lielajos, jutīgajos krūšu galos. "Augšā!" <br /><br />Beidzot, pagriežoties uz gurna un atsperoties ar sāpošajām pēdām, Diānai izdevās uzslieties kājās, vaibstoties sāpēs. Viņa nedroši grīļojās. "Ja tu kritīsi, tad kritīs vēl kāds." Šī piezīme novērsa viņas uzmanību no sāpošajām pēdām un viņa nostājās stingrāk. "Tagad nāc šurp, pie bidē. Tevi jānotīra, pirms turpinām." Paceļot pēdu un izmetot vienu gurnu cik tālu vien varēdama, tad atkārtojot kustību ar otru kāju, Diāna soļoja uz priekšu, viņu skubināja pletnes sitienu pa muguru. Katrs solis sūtīja sāpju viļņus uz augšu no sasistajām pēdām.<br />"Notupies un nekusties, kamēr nepavēlēšu." Diāna notupās pār bidē, pavēlnieca pagrieza dažus krānus un nospieda pedāli; spēcīga ūdens strūkla apskaloja Diānas pēcpusi, pavēlniece to noregulēja tā, lai ūdens spiestos tieši dibenā. Sākumā ūdens bija patīkams, bet drīz kļuva karstāks. "Turi savu pakaļu taisni un nevienas skaņas. Tāpat, kad tu darīji, kamēr vīrs pisa tevi." Tagad ūdens bija ļoti karsts un Diānas dibens kūpēja. Viņa aizvēra acis, sakoda zobus, cieta un cerēja, ka tas drīz beigsies. "Pareizi verdzene, tieši tā, kā tu parasti pisies."<br /><br />Pēc brīža ūdens pārstāja plūst. "Tagad pagriezies otrādi - es neteicu, lai tu slejies stāvus!" Diāna kā krabis pagriezās ap savu asi. "Noliec savu netīro seju pretī ūdens sprauslai." Ūdens atkal sāka šļākties un Diāna apspieda kliedzienu, kad gandrīz verdošais ūdens ietriecās viņas sejā. "Tagad pakustini galvu, lai visi mēsli noskalojas. Citiem vārdiem, mēs gribam, lai tu rīkojies tieši otrādi, nevis kā parasti ar savu vīru". Diāna ātri noskaloja seju un matus, un ūdens tika nogriezts, pirms vēl kļuva pavisam verdošs.<br /><br />"Vispirms, lai vairāk nebūtu tādu starpgadījumu, šis aizbāznis mums palīdzēs. Noliecies. Un zini ko, verdzene? Tagad sāpēs", teica pavēlniece un iegrūda aizbāzni Diānas dibenā. Tas sāpēja.<br /><br />"Tagad, kad esi tīra, vari sakopt. Uz ceļiem". Kad Diāna nokrita ar ceļiem uz cietās grīdas, pavēlniece atsēja stieni, kas izplēta viņas kājas un paspēra Diānu netīrumu virzienā. "Satīri." Diāna neizpratnē lūkojās augšup. "Satīri! Ko tu nesaproti!?" Diāna, cik augstu varēdama, pacēla aiz muguras sasietās rokas. "Es netaisos tevi atsiet, tev rokas nevajadzēs". Apjukusī Diāna arvien nekustējās. Pavēlniece sagrāba viņu aiz matiem, iegrūda sievietes seju tuvākajā kaudzē un uzkliedza: "Ēd savus sūdus, stulbā kuce!" Diāna šausmās uz viņu atskatījās. "Tie iznāca no tevis ārā, kur tad lai tie paliek? Ēd sūdus, vai arī kāds mirs!" Diāna nolaida savas drebošās lūpas pie kaudzes, apstādamās pirms tās, un viņas ķermenis sāka drebēt. "Nekādas otrās iespējas, verdzene, atceries!"<br /><br />Diāna paņēma mutē mazu gabaliņu un sāka rīstīties. "Mums nav tik daudz laika, kusties!" Diāna piespieda sevi to norīt, tad paņēma nākamo un norija. Viņa atkal sāka rīstīties un norītie sūdi iznāca atpakaļ. "Paturi sūdus mutē, aizrāpo līdz podam un izspļauj". Šādā veidā Diāna satīrīja visu, vispirms nezdama mutē gabalus, tad laizīdama, līdz viņai palika nelabi un viņa steidzās pie poda, lai izvemtos.<br /><br />"Tev būs jāpierod pie sūdu garšas. Daži viesi tevi gribēs izmantot kā tualetes verdzeni." Diānas acis pauda neizpratni. "Tev gan ir bijusi garlaicīga dzīve, ko? Varbūt tāpēc pavēlnieks atņēma tev brīvību, tu jau tāpat to neizmantoji, ko? Tualetes vergs ir tāds, kas kalpu kā sava pavēlnieka ateja, apēd viņa vai viņas sūdus un dzer čuras. Ja kāds mūsu viesis liks tev mutē glītu čupu un tu pusceļā aizskriesi vemt, un viņam nāksies to nodarīt uz grīdas, tu būsi viņu apkaunojusi. Tas nedrīkst notikt. Būt apkaunotai ir tavs darbs. Pati zini, kas notiks, ja tu to neveiksi."<br /><br />"Tā kā tevi šai ziņā jāapmāca un pagājis labs brīdis kopš manas rīta kafijas, es ļaušu tev man pakalpot," teica pavēlniece, novilkdama jostu, tad zābakus un tad savas ādas bikses. "Tu jau esi uz ceļie, tagad tikai atliecies atpakaļ. Priecājies, ka esmu gara, ja dabūsi kādu mazu austrumu sievieti ar aizcietējumu, tev liksies, ka mugura tūlīt pārlūzīs. Attaisi muti...platāk...platāk!...un nekas nedrīkst nopilēt zemē. Tagad turi muti vaļā, kamēr es čurāju." Silta zeltaina straume lija Diānas mutē. Viņa sāka drebēt. "Sēdi mierā, verdzene!"<br /><br />Kad Diānas mute bija pilna, pavēlniece apturēja strūklu un lika viņai norīt. Diāna norija un tūdaļ aizsteidzās līdz podam un atkal izvēmās.<br /><br />"Es skaidri saskatu komunikācijas problēmas", teica pavēlniece. "Vai es tikko neteicu, ka tualetes verdzenei tā ir nepieņemama izturēšanās? Es ceru, ka pavēlnieka draugi, kam patīk tādas lietas, neieradīsies pārāk ātri, jo tad tu redzētu velnu. Nē, būtu ļaunāk - tur redzētu pavēlnieku. Nu, labi. Skaidrs, ka tev tā lieta neiet, iesim pa soļiem. Atliecies atpakaļ pār podu. Labi. Tagad nekusties! Šo sauc par zelta lietu." Zeltainā strūkla plūda pār pašas Diānas zeltainajiem matiem un seju. "Labi, vismaz to tu vari".<br /><br />Dienas atlikušo daļu un nakti Diāna pavadīja zemā un šaurā kastē uz ceļiem, viņas kājas un rokas bija sasietas un dibens cieši aizbāzts. Viņas seja un mati bija nemazgāti, un vairāki vīrieši nāca un izkārnījās uz viņas auguma un sejas, lai viņa šaurajā un smacīgajā kastē pierastu pie smirdoņas. Viņai pastāvīgi nāca vēmiens, kuņģis jau sen bija iztukšots, un Diāna tikai rīstījās.<br /><br />Kad viņa izkļuva ārā, viņas izturība bija ievērojami uzlabojusies, viņa norīt vairākus sūdu gabalus un izdzert vairākus urīna malkus, pirms sāka vemt. Tas vēl arvien nebija pieņemami, tādēļ viņu ielika atpakaļ kastē un uzgāza virsū vēl dažus spaiņus ar cilvēku izkārnījumiem.<br /><br /><br /><br />2.daļas beigas. urn:lj:klab.lv:atom1:tanita:735 2006-01-05T14:11:00 2006-01-05T14:11:00 2006-01-05T12:13:31Z 2006-01-05T12:13:31Z Diāna. Pirmā daļa<br /><br />1.Sagūstīšana <a name="cutid1"></a><br /><br />Sāpes Diānas plecos un rokās kļuva tik skaudras, ka viņa gandrīz aizmirsa par šausmām, ko izjuta. Pavisam nesen, pirms pāris stundām, viņa iegāja savas mātes mājās lai paņemtu bērnus pa ceļam no darba uz mājām. Pie pašām durvīm viņu pēkšņi notrieca zemē, viņa saņēma spēcīgu sitienu pa nierēm un saules pinumu, Diānas mutē kāds vīrietis iegrūda gumijas bumbu ar tai piestiprinātām siksnām, kamēr otrs saslēdza viņas rokas roku dzelžos un uzlika uz kājām važas. Viņas elkoņus sasēja kopā, novilka no tiem virvi uz potītēm un sasēja tās kopā. Diāna pat nepaguva atjēgties, kad bija kļuvusi par bezpalīdzīgu gūstekni.<br /><br />Drīz pēc sagūstīšanas viņa noskatījās, kā no mājas aizved viņas māti un trīs dēlus, sasietus, ar aizsaitētām acīm un aizbāztām mutēm. Diāna gulēja uz grīdas. Viņas sagūstītāji, aizvien klusēdami, vēroja viņu. Diāna savos 36 gados bija saglabājusi skaistu un slaidu ķermeni. Viņas krūtis bija nelielas, bet uz viņas slaidā auguma izskatījās pilnīgākas. Dibens bija mazs, varbūt nedaudz plakans. Diānas kājas bija glītas un slaidas, paceļot viņas svārkus sagūstītāji pārliecinājās, ka arī zem svārkiem tās ir skaistas. Zilpelēko acu skatiems zem īsajiem blondajiem matiem parasti bija mierīgs un rāms, bet šodien tās bija pārbiedētas.<br /><br />Izpētījuši un aptaustījuši Diānu, abi vīrieši apsēdās un klusi gaidīja kaut ko, ignorēdami slāpētās elsas, kas izlauzās gar bezpalīdzīgās sievietes mutē iebāzto bumbu. Diānas kājas sāpēja arvien stiprāk, viņas pret roku dzelžiem nobrāztās roku locītavas arī sāpētu, ja viņa kaut ko justu tālāk par cieši sasietajiem elkoņiem. Laikam ejot, viņas bailes aizvien pieauga. Kur viņi aizveda zēnus? Kāpēc viņi tos paņēma? Ko viņi grasās darīt? Kāpēc viņi gaida? Viņas vīrs Toms ap šo laiku jau būs mājās, kāpēc viņš nezvana? Vai viņš arī ir sagūstīts? Vai nav noticis vēl kas ļaunāks?<br /><br />Istabas klusumā apdullinoši skaļi iezvanījās telefons. Viens no vīriešiem piecēlās un pielika klausuli pie auss. Pēc dažām sekundēm, tā arī neko nepateicis, viņš nometa klausuli uz grīdas un teica: "Viņi ir klāt. Ejam". Otrs vīrietis izgāja laukā, kamēr tas, kurš bija pacēlis klausuli, atsēja virvi, kas savienoja Diānas elkoņus ar potītēm. Šo virvi viņš apsēja sievietei ap kaklu. Melnās augstpapēžu kurpes bija nokritušas no viņas kājām, vīrietis tās uzvilka atpakaļ, satvēra Diānas sāpošās rokas un uzrāva viņu kājās. Viņa sagrīļojās un vīrietis parāva ap kaklu apsieto virvi virs viņas galvas, neļaudams viņai ne nokrist, ne arī ieelpot. Kad Diāna atguva līdzsvaru, vīrietis atslābināja virvi un viņa, gandrīz noslāpusi, rāva iekšā gaisu caur degunu. "Ejam aiz mājas", vīrietis pavēlēja. Diānas kāju važas bija savienotas ar īsu ķēdi un viņa varēja paspert tikai sīkus neveiklus soļus un tikko spēja nokāpt pa pakāpieniem mājas aizmugurē. No blakus mājām aizmugures pagalmu slēpa koki un augsts žogs, un neviens neredzēja, kā Diāna grīļojas uz zilas automašīnas pusi, kā viņu tajā iegrūž un kā mašīna aizbrauc prom.<br /><br />Brauciens bija garš. Diāna sēdēja klēpī vienam no sagūstītājiem. Viņa juta kā piebriest vīrieša loceklis, kad viņš reizēm paspaidīja viņas krūtis un gurnus. Sieviete mēģināja protestēt, bet par atbildi virve ap viņas kaklu tika savilkta ciešāk, līdz viņa cieta klusu. Logi bija aptumšoti, tomēr viņa varēja redzēt, kur mašīna brauc.<br /><br />Beidzot viņi nogriezās uz sānceļa, pie kura stāvēja liels uzraksts "Privātīpašums! Iebraukt aizliegts!". Ceļš veda caur bieziem kokiem uz klajumu, kurš nebija saskatāms no galvenā ceļa. Apmēram simts metrus tālāk atradās augsts stiepļu žogs, ceļš veda uz dzelzs vārtiem tajā. Aiz pirmajiem vārtiem atradās otri vārti, ceļu starp tiem pilnībā ieskāva stiepļu žogs. Mašīna apstājās pirmo vārtu priekšā, pēc brīža tie atvērās. Mašīna iebrauca ceļa posmā starp diviem vārtiem un nogaidīja, kamēr ārējie vārti aizveras un iekšējie atveras. Šai brīdī Diānai galvā uzmauca melnu ādas maisu bez acu caurumiem un savilka to viņai ap kaklu; tikai pēc tam mašīna devās tālāk. Drīz tā atkal apstājās, Diānu izgrūda no mašīnas un aiz kakla virves vilka uz priekšu. No aizmugures kāds ar spieķi grūda viņai mugurā un reizēm uzsita pa dibenu, kas nemaz nepalīdzēja viņai noturēt līdzsvaru, lai kā viņa centās ar savažotajām kājām tipināt pietiekami ātri, lai apmierinātu savus pavadoņus. Viņa juta, kā iziet cauri vairākām durvīm, kāpj lejup pa vairākām kāpnēm, līdz beidzot bija ieradusies savā cietumā.<br /><br />2 Cietums<br /><br />Diāna bija tā pārbijusies, ka pat neievēroja, cik nogurusi viņa ir. Bija gandrīz četri naktī, deviņas stundas kopš viņas nolaupīšanas un sešas stundas, kamēr viņa atradās šajā būrī. Būris bija augsts un šaurs, tajā tikko pietika vietas, kur viņai nostāties. Būra iekšpusē režģi bija noklāti ar īsiem asiem dzelkšņiem, tā ka Diāna nevarēja uz tiem atspiesties, un visu šo laiku bija nostāvējusi ar visu svaru uz kājām. Cilpa ap viņas kaklu bija piesieta pie būra griestiem tik augstu, ka viņa neuzdrošinājās novilkt savas augstpapēžu kurpes. Gūsteknes elkoņi bija atsieti, asinis atgiezušās rokās un viņa juta sāpes nobrāztajās plaukstu locītavās. Rokas un kājas viņai arvien bija saslēgtas, bet ādas maiss no galvas bija noņemts un mute bija brīva. Kad viņu ieslodzīja šai būrī un izņēma bumbu no mutes, viņa lūdzās, lai viņai paskaidro, kas notiek, un kas noticis ar viņas mīļajiem, bet vīrieši viņu ignorēja, ieslēdza būrī un aizgāja, it kā aizmirsuši par viņas eksistenci.<br /><br />Būrī viņa varēja pagriezties un vērot apkārtni - tā izskatījās kā murgs no kura Diāna nespēja pamosties. Būris atradās lielas istabas centrā un viņa varēja skaidri redzēt neskaitāmus moku rīkus, spīdzināšanas un izvarošanas instrumentus un iekārtas, kuru funkcijas Diāna nespēja un arī negribēja iedomāties. Visi metāla un ādas priekšmeti istabā bija tīri un mirdzoši, bet koka galdus un krustus, kā arī akmens grīdu un sienas klāja asiņu traipi. Asinis bija arī uz virvēm, kas karājās āķos pie sienām un griestiem.<br /><br />Nevajadzēja pat asiņu traipus, lai saprastu, kas parasti notiek šajā telpā. Sākumā Diāna to nebija ievērojusi, bet pēc brīža viņa pamanīja to, kas laikam bija pats briesmīgākais skats jau tā šausmīgajā zālē.<br /><br />Tas, kas kādreiz bija sieviete, gulēja uz muguras kaktā uz zema sola, viņas rokas saslēgtas aiz muguras tā, ka viņas plaukstas bija iespiestas viņas nierēs. Zem kakla viss viņas ķermenis bija klāts ar nobrāzumiem un zilumiem, apdegumu pēdām un grieztām brūcēm. Seja bija neskarta, bet viņas acis spiedās ārā no pieres, mēle bija izkārusies un seja bija tumši violeta. Ap solu bija apsietas ādas sloksnes, tās bija dziļi iegriezušās viņas kaklā.<br /><br />Asas metāliskas skaņas brīdināja par durvju atvēršanu. Telpā bija vairākas durvis, bet Diānai bija aizdomas, ka tikai tās, pa kurām viņa bija ienākusi, ved laukā. Šīs durvis bija dubultas. Sienā atradās biezas izturīgas metāla durvis, aiz tām daži metri režģu tuneļa, tam galā citas durvis, kas veda pašā zālē. Tunelī stāvēja trīs vīrieši un sieviete. Divi vīrieši bija lieli un muskuļoti, līdzīgi viņas nolaupītājiem. Sieviete bija vidēja auguma, bet izskatījās garāka augstpapēžu zābakos. Viņa izskatījās ap trīsdesmit gadus veca, gariem sarkaniem matiem, kas sniedzās līdz pusmugurai un atlētisku augumu, ko izcēla cieši pieguļošais ādas tērps. Trešais vīrietis bija neliela auguma, tievs pusmūža gados. Ārdurvīm aizcērtoties, viņš nospieda vairākas pogas uz tālvadības pults un iekšdurvis atvērās; visi ienāca telpā un iekšdurvis atkal aizvērās. Grupa tuvojās Diānai, ar vecāko vīru priekšgalā, viņam sekoja sieviete ar masīvajiem vīriešiem aizmugurē.<br /><br />"Kur ir mani bērni?" Diāna viņiem uzsauca, kad grupa bija pietuvojusies būrim. Vecākais vīrietis klusi uzmeta skatienu sievietei, kura no īpašas kabatas savu ādas bikšu starā izvilka kādu caurulei līdzīgu priekšmetu un piespieda to Diānai pie sāniem. Rudmate ieskatījās Diānas acīs, klusi teica: "Nekad nerunā, ja tev nav pavēlēts vai arī nav jāatbild uz tiešu jautājumu" un nospieda pogu uz priekšmeta.<br /><br />"ĀĀĀĀ!!", iekliedzās Diāna, kad strāvas trieciens atsvieda viņu pret būra režģiem. Viņai mugurā vēl bija darba kostīms, asie dzelkšņi saplēsa žaketi, bet nesavainoja ādu. Kamēr Diāna elsodama un drebēdama atguvās, sieviete pasmaidīja un teica: "Tas bija noregulēts uz zemu līmeni, dārgā"<br /><br />"Es ceru, Diāna, ka tāda uzvedība neatkārtosies. Mēs stingri ievērojam protokolu un tā pārkāpējus stingri sodām. Vergs nevar izmantot nezināšanu kā attaisnojumu. Attaisnojumi vispār netiek pieņemti. Tomēr es jums paskaidrošu dažus noteikumus; tikai dažus, lai atstātu vietu negaidītiem pārsteigumiem. Es to daru nevis tādēļ, lai pasargātu jūs no sāpēm, bet gan lai jūs pārāk stipri nesakropļotu, pirms esam izstrādājuši jums piemērotu programmu.<br /><br />Jums nav jāzina, kas mēs esam, izņemot to, ka es esmu Pavēlnieks, vairākas sievietes, kuras var viegli atpazīt pēc viņu apģērba, ir Pavēlnieces, kamēr visus citus uzrunā kā "kungs", "kundze" vai "vergs" un "verdzene". Nekādi citi vārdi šeit netiek lietoti un, kad būšu beidzis runāt, jūs nekad vairs neizdzirdēsiet savējo. Jūs nedrīkstat runāt, ja jums nav pavēlēts runāt, vai arī nav uzdots tiešs jautājums, kam nevar atbildēt ar galvas kustību. Noteikumi tiek nedaudz atviegloti spīdzināšanu reizēs. Parastie noteikumi (kurus gan var izmainīt katrā atsevišķā gadījumā) ir tādi, ka zemākā sāpju līmenī ir atļautas neartikulētas skaņas un ārkārtējās sāpēs - saistīta runa. To, cik stipras sāpes jūs ciešat, nosaka jūsu spīdzinātājs. Visi lēmumi un pavēles šeit ir galēji un nekas, ieskaitot pavēles izpildes neiespējamību, netiek pieņemts kā attaisnojums. Jebkura pavēles neizpildīšana tiek bargi sodīta. Neceriet uz taisnīgumu vai godīgumu, te tādu nav, un aizmirstiet par līdzjūtību, uz vergiem tā neattiecas. Jūs šeit atrodaties, lai sagādātu baudu man un maniem viesiem; kad mēs jūs neizmantojam, jūs esat pieejama maniem darbiniekiem. Jūsu izmantošanas paņēmieni var atšķirties, bet tie parasti sevī ietvers sāpes un pazemojumu, daudz stiprākus, nekā varat šobrīd iedomāties. Jūsu bauda nevienu neinteresē..nē, tā gluži nav. Reizēm jums būs jātēlo orgasms, bet, ja mēs kaut reizi pamanīsim, ka jūs gūstat baudu, mēs to tūdaļ pārtrauksim. Ja izdzīvosiet apmācības posmā un mēs nolemsim jūs paturēt, jūsu klitors tiks izoperēts lai samazinātu iespēju, ka jebkad gūsiet seksuālu baudu.<br /><br />Pamatnoteikums ir tāds, ka jūs nekavējoties un pilnīgi pakļausieties jebkurai pavēlei, vienalga kādai. Jūs varbūt nesapratīsiet, kādēļ jums jāpilda pavēles, kas sagādās jums neiedomājamas sāpes. Ir divi iemesli: pirmkārt, tādēļ, ka ar laiku jums jāiemācās izpildīt visu, ko mēs vēlamies un sākotnējai programmai mēs pievienosim sodus par vilcināšanos, atteikšanos vai pretošanos; otrkārt, vienalga, cik briesmīgas jums šķitīs dažas lietas, viemēr var būt vēl sliktāk. Mēs speciāli centīsimies jūs mulsināt, lai jums nebūtu nekādas iespējas paredzēt, kā ar jums apiesies, tādējādi atņemot jums jebkādu kontroli pār savu dzīvi. Tomēr viena lieta būs absolūta un nemainīga - pakļauties vienmēr ir labāk nekā pretoties.<br /><br />Šai vietā jūs mirsiet. Kad tas notiks, jūsu līķi izvaros un tad iznīcinās, tā ka neviens ārpus mūsu kopienas nezinās, kas ar jums noticis. Mūsu vidū ir arī garīdznieki, bet jūs mirsiet bez viņu svētības un grēku piedošanas, jūsu dvēsele nonāks ellē, kas var būt vienīgā vieta, no kuras izkļūt būtu grūtāk, nekā no mūsu iestādes. Tomēr, kad nokļusiet ellē, jums nevajadzēs atmest visas cerības; tās jūs būsiet pazaudējusi jau šeit. Daudzu gadu laikā šeit ir pabijuši daudzi, bet prom nav ticis neviens, izņemot tos, kas ir izšķīdināti skābē. Daļu no mūsu drošības pasākumiem jums atļāva redzēt, daudz vairāk jūs neredzējāt, un jums nav izredžu izkļūt no šīs pasaulīgās elles. Mēs izturamies neuzkrītoši un ievērojam slepenību, kā arī esam ieguvuši vietējo likumsagu atbalstu un aizsardzību. Ja arī kāds iekļūs pie mums un mēģinās izglābt ieslodzītos, tie jau sen būs nogalināti un viņu ķermeņi iznīcināti, pirms glābēji nokļūs līdz pazemei. Mēs, protams, nevarētu jūs atlaist pat ja to vēlētos, un mēs nekad to neesam vēlējušies. Daži ir mēģinājuši mūs pavedināt vai izraisīt līdzjūtību, tas nekad nav izdevies. Mūsu acīs jūs pārstājāt būt cilvēciska būtne tai brīdī, kad jūs nolaupīja, jums nav tiesību, pašcieņas vai jebkādas vērtības, izņemot baudu, ko varat mums sniegt.<br /><br />Īsi sakot, Diāna nomira pirms dažām stundām, un tas, kas tagad atrodas manā priekšā ir nekas vairāk, kā organiska lelle. Mēs jūs neienīstam un ne par ko nevainojam. Tas, ka esat šeit, ir jūsu neveiksme, nevis sods par kādu nodarījumu. Vienīgais, kādēļ mēs jūs izvēlējamies, ir tas, ka ļoti glīta, veselīga un inteliģenta sieviete, ar ļoti vāji izteiktu dzimumtieksmi (jā, mēs zinām par jums samērā daudz), audzināta katoliskās tradīcijās, ar augstu morāli, piecpadsmit gadiem laimīgas laulības un trim dievinātiem bērniem, būtu ļoti piemērota izklaidēm, kādas mēs te praktizējam."<br /><br />"Kas noticis ar maniem - ĀĀĀĀĀ!!!"<br /><br />"Tas bija vidējais līmenis"<br /><br />"Jūsu bērni un māte atrodas citā vietā. Viņai atļauts rūpēties par bērniem un viņu dzīves būs samērā ērtas un drošas, kamēr esat paklausīga. Viņi nezina, kas ar jums noticis. Mēs varam viņus atbrīvot bez briesmā sev, un mēs to izdarīsim, kad jūsu apmācība būs beigusies, ja vien ar savu nepakļaušanos nebūsiet līdz tam viņus nogalinājusi. Dažas sievietes nekad nekļūst par labām verdzenēm, tādas mums nav vajadzīgas, kā redzat", teica Pavēlnieks, norādīdams uz solu. "Viņa sagādāja labu izklaidi tās dažas nedēļas, ko pie mums nodzīvoja. Vergs var nodzīvot daudzus gadus - vai arī nomirt, lai mūs izklaidētu - bet upuri nekad nedzīvo ilgi. Vairums cilvēku, kuri te nokļūst izrādās par upuriem. Apmācību laikā mēs noskaidrosim, vai varat kļūt par labu verdzeni. Mēs labprāt lieki nekropļojam ķermeņus, ko esam iecerējuši pakļaut spīdzināšanas programmām. Šeit noderēs jūsu bērni. Katra jūsu nepakļaušanās nesīs nāvi kādam no viņiem. Katru reizi, kad nespēsiet izpildīt pavēles pietiekami augstā līmenī, vienu no viņie bargi sodīs."<br /><br />"Lūdzu, nē", šņukstēja Diāna, "esĀĀĀĀ!!! - NĒĒĒ!, LŪDZU NĒĒ!!"<br /><br />"Pavēlniece, es domāju, ka viņas sāni vairs nav tik jutīgi. Lūdzu, mazliet strāvas uz viņas labo krūti"<br /><br />"ĀĀĀĀŌŌŌh!!!!..."<br /><br />"Viņa paģība"<br /><br />"Kungi, izņemiet viņu laukā, pirms viņa ir nožņaugusies."<br /><br />"Viņa nav sevišķi izturīga."<br /> <br />"Vai arī viņas krūtis ir ļoti jutīgas. Jebkurā gadījumā, es domāju, ka jūs to varat uzlabot, Pavēlniece. Kungi, pieceliet viņu kājās un piesieniet pie tā staba. Pavēlniece, pamodiniet viņu"<br /><br />Pavēlniece pielika asi smakojošu pudelīti pie Diānas deguna un piesietā sieviete klepodama un elsdama atguvās. Pavēlniece papurināja Diānas galvu un jautāja: "Vai tu zini, kur atrodies?" Diāna gribēja sākt runāt, bet Pavēlniece piespieda pirkstu pie viņas lūpām. "Tikai pamāj ar galvu", viņa pavēlēja, "Vai tu zini, kur atrodies?" Diāna pamāja. "Vai vēl runāsi bez pavēles?" Diāna papurināja galvu. "Pavēliek, viņa ir gatava".<br /> <br />"Vajadzētu būt skaidram, ka tu darīsi jebko un jebkad, kad mēs liksim un tu tur neko, absolūti neko nevari mainīt. Mēs pilnībā tevi kontrolējam un tu nekontrolē neko. Tas ir acīmredzami. Tu diez ko labi nemācies priekš tik inteliģentas sievietes", teica Pavēlnieks. "Iespējams tādēļ, ka tu reizējies par saviem bērniem un māti, un šīs raizes tevi nomāc. Ja turpināsi raizēties par viņiem, viņi savu gūstu izdzīvos neskarti. Kad būsim tevi novērtējuši, tos, kuri izdzīvos, mēs atstāsim drošā vietā un izsauksim palīdzību; tā mēs rīkosimies neatkarīgi no tā, ko būsim izlēmuši attiecībā uz tevi. Pat ja būsim nolēmuši nevi nogalināt, izdzīvojušie tiks atbrīvoti. Bet, ja tavu nāvi būsi izprovocējusi tu pati - pat ar pavisam niecīgu pārkāpumu - vēl pirms novērtēšana būs pabeigta, viņi visi mirs. Arī tad, ja izdarīsi pašnāvību vai arī sakropļosi sevi tā, ka sabojāsi savu glīto izskatu vai padarīsi sevi nespējīgu izpildīt savus pienākumus, mēs neuzskatīsim tevi par paturēšanas vērtu un visi viņi mirs. Novērtēšana ilgst divas līdz sešas nedēļas. Šai laikā tava tiks pārbaudīta un trenēta izturība pret sāpēm un tavas spējas sniegt baudu. Tu tiksi pazemota, daļēji tādēļ, lai salauztu tavu garu, daļēji tādēļ, lai tad, kad būsim beiguši, būtu palicis pavisam nedaudz lietu, kas tev liktos pārāk pretīgas, lai tās izpildītu. Bet mūs apmeklē cilvēki ar dzīvu iztēli un vienmēr kāds izdomā kaut ko tādu, no kā paliek nelabi pat trenētākajam vergam.<br /><br />Iespējams, tu domā, vai vari man ticēt. Tā kā esi gudra sieviete, tad atbilde ir skaidra - tev nav citas izvēles. Ja es meloju, tad tavus mīļos vienalga nogalinās. Ja runāju taisnību, tad iespējams, ka viņi izdzīvos. Mums visiem jāizvēlas, kam ticēt. Tev jāizvēlas ticēt man un attiecīgi uzvesties. Lūdzu, pazvaniet viņas mātei", Pavēlnieks vērsās pie viena no vīriešiem "pārliecinieties, ka mūsu galā balsis ir izmainītas. Diāna, tu klusēsi un neizdvesīsi nevienu skaņu."<br /><br />"Kundze, apsveicinieties ar savu meitu", viņš runāja klausulē.<br /><br />"Diāna! Kur tu esi? Kas notiek?! Viņi paņēma mani un zēnus - ", Pavēlnieks pārtrauca sarunu.<br /><br />"Ar to vajadzētu pietikt, lai tu pārliecinātos, ka viņa ir dzīva un pie mums. Turpmāk tev būs vienkārši jātic, ka viņi aizvien ir dzīvi"<br /><br />Kas noticis ar Tomu, Diāna domāja. Viņa gribēja to pajautāt, bet pārāk baidījās no elektrošoka.<br /><br />"Tev bijusi grūta diena, tā ka varēsi iet gulēt, kad būsim beiguši mūsu pēdējo iepazīšanās pasākumu. Kungi, atbrīvojiet viņu". Vīri atsēja virves, kas saistīja viņu pie staba un noņēma vißai roku dzelžus un važas no kājām.<br /><br />"Lūdzu, ieej pa šīm durvīm kreisajā pusē. Kungi, atveriet durvis un ieslēdziet aparatūru."<br /><br />Diāna iegāja telpā, kuru piepildīja daudzveidīga audio un video tehnika.<br /><br />"Tavs pirmais verdzenes pienākums ir kameras priekšā noņemt visus priekšmetus, ko esi valkājusi kā brīvs cilvēks. Protams, tu vari izvēlēties tūlītēju nāvessodu, mēs tev izdomāsim kādu sevišķi sāpīgu nāvi. Nē? Man jau tā likās. Uz grīdas ir atzīme uz kuras tev jānostājas. Kamera ir ieslēgta. Aizej līdz zīmei un ņem visu nost, tagad."<br /><br />Diāna aizgāja uz spoži apgaismoto laukumu starp vairākām kamerām. Spožā gaisma viņu žilbināja un kādu brīdi viņa stāvēja, drebēdam par spīti karstumama, mēģinādama masēt savas notirpušās rokas. Tad viņa izdzirda balsi sakām: "Lūdzu, pazvaniet ķīlniekiem vēlreiz."<br /><br />"Nē!", Diāna iekliedzās, norāva savu saplēsto žaketi un nometa uz grīdas. Viņa attsprādzēja plato ādas siksnu un ļāva tai nokrist zemē, tad lēnām, mēģinādama apspiest raudas, novilka savu dzelteno topu pāri galvai un arī nomet to zemē. Kad viņa attaisīja savu melno svārku rāvējslēdzēju, Diāna vairs nespēja valdīt raudas un pār viņas augstajiem vaigu kauliem slīdēja spožas asaras, mirdzēdamas spilgtajā gaismā. Svārki nokrita uz grīdas; Diānas asaras ritēja pār vaigiem un lūpas drebēja.<br /><br />"Aizstum savas drēbes malā" atskanēja balss. Diāna pakļāvās, bet raudas jau pārņēma viņu un viņa paslēpa seju rokās.<br /><br />"TU STĀVĒSI TAISNI, TURĒSI ROKAS GAR SĀNIEM UN RAUDZĪSIES KAMERĀ!" no tumsas atskanēja rēciens. Diāna pagriezās pret kameru, bailes, apjukums un kauns pārņēma sievieti un no viņas kakla izrāvās saraustītas elsas, pār vaigiem plūda asaru straumes; to visu bezkaislīgi fiksēja kamera. Vairākas minūtes viņa centās apspiest raudas, bet vairāk necentās tās slēpt no kameras vai cilvēkiem, kas stāvēja aiz spilgtās gaismas, kas tīksminājās un izbaudīja Diānas ciešanu un izmisuma saldmi.<br /><br />Kad beidzot viņa bija savaldījusies, sieviets balss, rūpīgi trenētā vienaldzībā, kas slēpa tās īpašnieces uzbudinājumu, teica: "Neviens tev nepavēlēja apstāties". Diāna pasniedzās aiz muguras, attaisīja krūšturi un ļāva tam noslīdēt zemē. Viņas baltās krūtis, kuras bija barojušas trīs bērnus, bijia nedaudz saplakušas, tomēr aizvien skaistas un uzbudinošas. "Turpini", atskanēja balss un Diāna novilka kurpes. Tad sekoja biksītes, Diāna tās novilkaa pār saviem stingrajiem gurniem un slaidajām kājām un beidzot stāvēja kaila un skaista spilgtajā gaismām, kas apstiprināja, ka viņa ir dabiska blondīne.<br /><br />"Tu vēl neesi pabeigusi", Pavēlnieks teica. Diāna mulsi paskatījās balss virzienā. "Rotaslietas", balss paskaidroja. Viņa izņēma zilos auskarus no caurdurtajām ausīm un nometa zemē pulksteni, bet apstājās, kad viņa nonāca līdz gredzeniem. "Pavēlniece, paņemiet gredzenus", viņa izdzirda un blakus parādījās grozs garas nūjas galā, pati Pavēlniece nenonāca kameras redzes lokā.<br /><br />"Dod šurp, tūlīt," viņa pavēlēja un Diāna atkal sāka klusi raudāt, noņemdama saderināšanās un laulību gredzenus un ielikdama tos grozā.<br /><br />Pavēlnieks nogaidīja dažus mirkļus, ļaudams kamerām ierakstīt viņas skumjas un asaras, līdz teica "Izslēgt kameras. Pavēlniece, iedodiet viņai dvieli. Verdzene, notīri seju. Tagad, kungi, uztaisiet dažas fotogrāfijas. Jūs paņemiet viņas drēbes un sadedziniet, kurpes atstājiet. Verdzene, uzvelc kurpes atpakaļ. Labi, tagad parastos skatus: acis uz priekšu, acis nolaistas, rokas aiz galvas, abus profilus, atskatoties pār plecu, sēdus, četrrāpus no visām pusēm, guļus ar izplestām kājām. Redzi, verdzene, mēs turēsim šīs fotogrāfijas un dizegan aizkustinošo video ierakstu mūsu arhīvā, kas ir blakus telpai, kur mēs glabājam skābi ķermeņu iznīcināšanai. Ja ēku pārmeklē, mēs ievedam vergus arhīvā un nopludinām ar skābi - ieplet kājas platāk, tev nav nekādas pašcieņas, ko saudzēt - un tā iznīcināsim pierādījumus par personām, kas te ir bijušas. Tas gan būtu nopietns zaudējums; es, protams, runāju par fotogrāfijām, nevis par organiskajām baudas mašīnām. Vēl mēs nokopēsim fotogrāfijas uz 48 stundu filmas (attēls pazūd pēc 48 stundām, ja kāds ir tik bezrūpīgs un to nav sadedzinājis) un nogādājam to mūsu draugiem, lai viņi zinātu, ka mums ir jauna rotaļlieta. Domāju, ka daudzus no viņiem tu drīz satiksi. Pabeidzāt? Labi.<br /><br />Tā, verdzene, tu jau būsi pamanījusi, ka kopā ar drēbēm esi pazaudējusi arī savu vārdu, nekad neuzdrošinies to izrunāt, pat ja domā, ka esi viena. Atdod kurpes šim kungam, viņš tās iznīcinās. Mums ir daudz jauku apavu priekš tevis. Seko man."<br /><br />Diāna sekoja Pavēlniekam un vienam no sargiem caur galveno zāli uz citu telpu. Viņa mēģināja noklāt savu kailumu ar rokām, bet tūlīt atskanēja pavēle salikt rokas aiz galvas un nekustināt tās, kamēr nav dota pavēle. Istabā viņa satika Pavēlnieci, kas turēja rokā degošu lodlampu. Viņas gredzeni atradās uz metāla plāksnes.<br /><br />"Mēs ievērojām, cik daudz tev tie nozīmē. Tagad skaties uzmanīgi. Turpiniet, Pavēlniece." Pie šiem vērdiem Pavēlniece līksmi paskatījās uz Diānu un pielika liesmu pie gredzeniem līdz tie sakusa zelta peļķītē.<br /><br /><br />1.daļas beigas urn:lj:klab.lv:atom1:tanita:327 2006-01-04T15:05:00 2006-01-04T15:05:00 2006-01-04T13:10:26Z 2006-01-04T13:10:26Z Mani sauc Tanita un es esmu seksa verdzene. Citu dzīvi es nepazīstu. Man nekad nav bijis drauga vai vīra. Es nepazīstu draudzību. Es nekad neesmu izjutusi mīlestību.<br /><br />Es esmu seksa spēļmanta pieciem pavēlniekiem. Mēs visi dzīvojam vienā mājā. Trīs mani pavēlnieki ir vīrieši, un divas - sievietes, viņi visi mani izmanto, pa vienam un kopīgi. Es daru visu, ko viņi man liek, visu, kas viņiem sagādā baudu. Pavēlnieki mani reizēm sasien vai saķēdē, un bieži piedāvā saviem paziņām vai svešiem cilvēkiem tusiņos un sabiedriskās vietās.<br /><br />Katrs no maniem pavēlniekiem ir savādāks savās vēlmēs. <a name="cutid1"></a>Dina, Maija, Viktors, Kārlis un Silvestrs katrs ar mani izdzīvo savas fantāzijas, tās ir dažādas. Viņi dzīvo kopā pietiekami ilgi un ir iemācījušies dalīties visā, arī seksā.<br /><br />Dina ir slaida blondīne. Viņai visvairāk patīk spīdzināšanas. Adatas, karsts parafīns, strapons un pletne ir viņas iecienītās izklaides ar mani.<br /><br />Maija ir vairāk tāda kā sekotāja. Viņa ir slaida austrumnieciska izskata sieviete. Viņa bieži paņem mani ar straponu grupu seksa laikā vai arī satver manas sasietās rokas un iespiež manus pirkstus savā sulojošā kājstarpē, kamēr parējie mani izmanto savai baudai.<br /><br />Kārlim un Silvestram ir plašas intereses un visdažādākās fantāzijas; viņi bieži spēlējas ar mani kopā. Viktors ir vismaigākais pavēlnieks un vistuvāk tam, ko es varētu saukt par savu draugu. <br /><br />Nesen viņi ar lidmašīnu devās ceļojumā uz Ņujorku un paņēma mani līdzi. Lidojums bija ilgs; mūsu lidmašīna pacēlās gaisā vakarā. Man bija jāsēž pa vidu starp Dinu labajā pusē un Kārli kreisajā. Kārlis bija izvēlējies man tērpu ceļojumam - īsu melnu, cieši pieguļošu kleitu, ko varēja atpogāt priekšpusē un melnas zeķes, tās arī bija visas manas drēbes. Kad biju apsēdusies, Dina ar roku dzelžiem saslēdza man rokas aiz muguras. Kad lidmašīna jau bija pacēlusies gaisā, vairums pasažieru iesnaudās, pārējie skatījās filmas. Filmai sākoties, Dina pacēla roku balstus un atpogāja manu kleitu. Salona tumsa un siltais gaiss apdvesa manas kailās krūtis, un Dina sāka bāzt savus pirkstus manā mitrajā kājstarpē. Viņa pārliecās pār mani un kodīja manus krūšu galus; Kārlis pa to laiku piecēlās un aizgāja nopirkt sev dzērienu. Es biju pilnīgi paklausīga Dinai un cietu klusu, lai pārējie pasažieri mūs neievērotu.<br /><br />Maija lēnām piecēlās no savas vietas un pacēla roku balstus visā rindā, tad atnāca un apsēdās man otrā pusē. Viņa saņēma mani pie pēdām un uzcēla tās uz šaurās sēdekļu rindas; es gulēju viņas priekšā. Manas krūtis izslējās gaisā, jo rokas aizvien bija saslēgtas man aiz muguras un man vajadzēja izliekties. Dina knaibīja un koda manus krūšu galus, kamēr Maija noliecās un klusi sāka laizīt manu uzbriedušo un slapjo pežu. Tas Dinai patīk vislabāk - kad es nedrīkstu izdvest ne skaņas un man jāklausa visam, ko viņa liek. Kamēr Maija laizīja manu kājstarpi un glāstīja manas krūtis, Dina mani vēroja ar sejas izteiksmi, kuru es pazinu ļoti labi; es sapratu, ka mani pienākumi tikai sākas. Viņa pasniedzās zem manis, lai atbrīvotu manas rokas. Dina dod priekšroku pakļaušanai ar pazemošanu un fizisku spēku, nevis ar virvēm un roku dzelžiem. Viņai tie kalpo tikai apetītes atraisīšanai pirms mežonīgākām izklaidēm.<br /><br />Maija no somiņas izņēma nelielu vibratoru, kuru negaidot iegrūda dziļi manī. Es strauji izliecu muguru un sastingu, Dina iecirta nagus manās rokās, lai atgādinātu, ka man jāklausa viņas pavēles. Salona tumsa apslēpa Dinas un Maijas kustības.<br /><br />Pēc brīža Maija atkāpās. Kārlis atgriezās ar savu dzērienu un liela auguma stjuartu, kas bija viņu apkalpojis. Neticēdams savām acīm, stjuarts aši atskatījās uz snaudošajiem pasažieriem, apsēdās un pārlaida rokas pār manu pilnīgi atkailināto ķermeni. Viņš pasmīnēja un ierakās ar seju manā kājstarpē, spēcīgi laizīdams un grūzdams manī mēli un pirkstus. Es sapratu, ka pavēlnieki mani ir atdevuši stjuarta izklaidei.<br /><br />Mans jaunais saimnieks vairs nespēja ilgi nociesties un pačukstēja Dinai, lai pēc trim minūtēm sūta mani uz lidmašīnas aizmuguri, tad noslaucīja manas sulas no sejas, sakārtoja kreklu un kaklasaiti un ātri aizgāja uz lidmašīnas aizmuguri.<br /><br />Dina atlaida manas rokas, lika man sapogāt kleitu, un lēni, lai nepievērsu neguļošo pasažieru uzmanību, piecelties. Es izdarīju kā pavēlēts un Kārlis nosūtīja mani uz lidmašīnas aizmugures tualeti. Viņš man lika ieiet tualetē, noģērbties un atstāt tikai zeķes kājās un gaidīt pie neaizslēgtām durvīm.<br /><br />Es izdarīju kā bija pavēlēts un gaidīju, stāvēdama aukstajā, baltajā tualetes gaismā. Telpa bija ļoti šaura un smakoja. Beidzot durvis atvērās un ātri aizvērās - mans jaunais saimnieks bija ieradies. "Aizliec rokas aiz galvas, noliecies pār izlietni un klusē, lai ko es arī darītu", viņš teica. Es izpildiju pavēli un viņš ātri nostājās aiz manis, paņēma manas plaukstas vienā rokā un paspēra manus ceļus, likdams izplest kājas. Tad viņš ar otru roku sagrāba mani aiz matiem un parāva atpakaļ, vienlaikus ieiedams manī ar tādu spēku, ka pacēla mani gaisā. <br /><br />Es mētājos uz viņa locekļa, viņš spieda manu seju un krūtis spogulī. Viņš drāza mani ar tādu spēku un sāpes bija tik stipras, ka man aizrāvās elpa un es nepēju iekliegties, pat ja uzdrīkstētos. Viņam acīmredzami patika mani celt gaisā ar saviem spēcīgajiem grūdieniem. "Es tev iemācīšu novērtēt īstu vīrieti", viņš šņāca man ausī, raudams mani aiz matiem tā, ka es atliecu savu ķermeni uz atpakaļu, klāt pie viņa. Viņš uz brīdi apstājās un ieklausījās manās klusajās elsās, man bija grūti un sāpīgi nostāvēt neērtajā un izgrieztajā pozā. Viņš vēlreiz brīdināja mani, "Ja tu izdvesīsi kaut skaņu un nodosi mūs, es tevi spīdzināšu tā, ka tu sajuksi prātā. Šis ir garš lidojums un laika man pietieks." Tad viņš novilka mani no sevis kā netīru lupatu un iedzina savu locekli man dibenā.<br /><br />Mans sviedriem klātais ķermenis sastinga sāpēs, kādas agrāk nebiju pazinusi. Jā, arī agrāk mani bija ņēmušu dibenā, bet viņš bija tik liels un grūdās manī tik spēcīgi, kā gribēdams mani pāplēst. Viņa roka aizvien bija sgrābusi manus matus, kad viņš pēc neskaitāmiem mokošiem grūdieniem beidzot apstājās. Ar otru roku viņš pasniedzās lejā un apmierināts parādīja man asiņaino pirkstu; viņš bija izdrāzis mani līdz asinīm. <br /><br />Viņš klusi pasmējās un noslaucīja asiņaino pirkstu uz manas virslūpas, lai es varētu saost asinis , sviedrus un manu izjāto dibenu, kamēr viņš turpināja līdz nošļācās man dibenā.<br /><br />Pēc nebeidzami ilga laika viņš atguvās no sava orgasma un nolaida mani zemē, es varēju nostāties uz savām kājām. Atguvis elpu, viņš vēlreiz man pačukstēja ,"Kārlis teica, ka tev patiktu, ka tevi tā izjāj pakaļā katru vakaru publikas priekšā manā Ņujorkas dzīvoklī. Vēl viņš teica, ka mēs varētu nopelnīt, pārdodami sasiešanas un spīdzināšanas ierakstus ar tevi, Dinu un mani. Tā ka pagaidi, mauka, izpriecas vēl tikai sākas"