vienmēr netraucē. bet biežāk traucē kā netraucē. man katra filma/izrāde/koncerts uz kuru eju, ja vispār eju, ir mazliet notikums. un pēc labas, piem., filmas esmu tādā kā lidojumā/komā, kad negribās klausīties otra stulbus komentārus vai sižeta analīzes.

varētu jau kādu līdzgājēju atrast, ja gribētu, bet tad sākas - varu tad, nevaru šitad, patīk tas, nepatīk šis.. blāblāblā. kaitinoši un lieki sīkumi.

laikam vienkārši nav gadījies tāds cilvēks, ar kuru kopā ir brīnišķīgi paklusēt arī sabiedriskā ievietā, kurš līdzīgā veidā uztver lietas.
un pie patreizējā dažādu statusu cilvēku, kas apkārt, palieku pie domas/sajūtas - lai ietu un baudītu izrādes/filmas/koncertus nevajag kādu, kas nāk līdzi.