|
9. Jun 2006|23:27 |
es neesmu karjeriste. es neesmu paredzēta manam dzīves stilam.
patstāvība jau no agras bērnības, ar ko es tā lepojos, patiesībā galīgi un pilnīgi nekam neder. tāpat kā jau sen iedzītais perfekcionisms. tāpat kā nespēja uzticēties nevienam, izņemot sevi, nespēja paļauties ne uz vienu, izņemot sevi. tas ir smagi. un brīdī, kad ne viss ir atkarīgs no manis, kad es nevaru nokontrolēt situāciju, tad ir panika.. vēlme nospļauties uz visu un aiziet.. cīņa ar sevi pēdējiem spēkiem, kad saproti, ka vairs nav spēka nekam, kad vari sēdēt un nekustēties tikai tāpēc, ka nav spēka piespiest sevi darboties.. ai :'(
un tā vienmēr. un neviens jau nezin, neviens jau nesaprot, ar kādām mokām brīžiem nāk tie rezultāti.. "laimīgā, viņai jau viss viegli padodas".. ehh.
un vēl mans teams, mani foršie puiši ņem un saka, ka es neko nedaru.. neko nemāku un vispār.. tad tiešām vajag šausmīgu spēku, lai pasmaidītu un turpinātu. vai arī pasmaidītu un izietu ārā, lai noslēptu asaras. nav brīnums, ka jūtos izspiesta.
jāsaņemās, jādara, jābūt, jāsmaida, jāizliekas, ka man nesāp. es tak "varu visu"..
samīļojat mani! man pietrūkst draudzīga kontakta. |
|