| |
[15. Maijs 2006|23:23] |
Ugālē bija forši par spīti visam :) sevišķi tas viens moments. nez, aizķēra spēcīgi :)
vēl vakardiena ar vecajiem draugiem, ar manējiem, forši un mīļi.. :) sapratu, ka tik sasodīti tā visa ir pietrūcis. un nobijos - vai tiešām es šādu ikdienu pieņemšu kā normālu? vai tiešām es tā dzīvošu visu laiku?
trūkst tuvuma sajūtas, trūkst paļaušanās, uzticēšanās. man apkārt arī ikdienā ir super forši cilvēki.. man tiešām tā liekas! bet .. bet nav tā pleca sajūtas (nu varbūt nedaudz, paretam), nav tās paļāvības. vislaik jābūt saspringtai, gatavai uz visu, tikai lieki neizrādīt emocijas, tikai būt nekādai. baigi daudz spēka tas prasa. un kur to spēku atjaunot? ļoti grūti rast tādas iespējas..
ai, bet panesās uz raudāšanu noskaņojums. tagad nevaru saprast - cīnīties pretī vai ļauties.. /*sen neesmu raudājusi - varbūt nesākt*/
es ļoti daudz pēdējā laikā sapņoju apzināti, varētu teikt pat vaļējām acīm.. bet tas, ko es sapņoju naktīs, vismaz tas, ko atceros - tas mani tiešām šokē.
eh - stiprā meitene, ziniet. (doh) |
|
|