No rīta darba sievietes saņēma rīta brokastis, bija priecīgas par puišu sarūpēto, bet vakara izskaņā saņēmu uzbraucienu, kad ejot no lifta, aiz divām sievietēm, ar pilnām rokām nepasteidzos viņas apdzīt un neatvēru viņām rokas, diezgan bezkaunīgi pārmest man, ka vīrietis skaitoties, tā vien gribējās kādu dzēlīgu rindu pateikt, bet nav vērts, ja nav dots, tad nav.
Vajadzētu beigt arī būt tik centīgam darbiniekam, paspēju daudz ko un tad dabūju vēl ko klāt, pats zāģēju uz zara kur sēžu, centība īsti neatmaksājas, tāda izklaide ir priekš sevis, visam vajag normu, kuru neizdodas normalizēt. Kā esmu tāds izveidojies pat nezinu. Prāta un gara ķīmija manī cīnās par būtībām.