Nu ko pirmdiena jau būtībā galā. ātri paskrējusi, sākās ar rīta pārsteigumu no Rimī puses. Nesaprotu kam vajadzīgs tas tukšums kausētā siera trauciņa apakšā. Pilnīgiem idiotiem, kuri priecājas, ka pilns līdz augšai, vai arī priekš tiem, kuriem patīk nesāt lielākus trauciņus un liekas, ka tur ir vairāk, jo izmēras taču ir svarīgs... Dumji...
Izrunājos ar savu dakter draugu, skolu pabeidzis un tagad cierē uz Fāterlandes pusi, jo izklusās, ka te ir skarbs tas ārstu liktenis, lai sāktu. Nav tikai jāpacīnās, bet jācīnās. Pēc stāstīta vācu zeme ir dāsnāka pret vieglākas, skaistākas dzīves meklētājiem. Ha, bet viņiem nekad nebūs tik labi kā man ! :)
Mēdzu jau es arī iekrist nelāgās sajūtās, bet apzinos, ka man iet ļoti labi un man ir gandrīz viss.
+ vēl divas neizņemtas atvaļinājuma nedēļas.