Svētdiena tuvojas izskaņai. Esmu paspējis izdarīt to ko vajadzēja jau pirms laba laika, nezinu ar ko to izskaidrot, melotu ja teiktu, ka nebija laika, bet nebija laika tieši tam. Vajadzētu saņemties un produktīvāk sevi virzīt šajā saules sistēmas planētā. Bet iespējams arī nevajag, vienīgais, kas patiesi ļoti pietrūkst ir rīti, kurus vari baudīt skatoties debesis, guļot, mīlējoties vai citādi, bet kā sirds tīko...
Mana mīļotā ir prom uz divām dienām, kāds par ko tādu priecātos, bet ne es. Man viņa ir gaisma tumšā istabā, vēja brāzma karstā vasaras dienā.
Nemaz negribu, lai ir citādi.

Lasu "Jūras Vilku" brīžam kļūstu dusmīgs par aprakstīto netaisnību, nevajadzīgo skarbumu, bet ļoti patīk katra lappuse.
Vakardienas vingrošana ir atstājusi muskuļu sāpes, bet joprojām ceru, ka tas dod arī man kādu labumu.

nemanot būs pagājusi stunda. Kur viņa palika...