Let it be!

vakar vakarā jaukai vakara noskaņai ar mammu nolēmām kādu jauku filmu noskatīties. izvēle krita par labu "Vicky Cristina Barcelona". es šo filmu skatījos jau 2. reizi, kas ir laba zīme. man tiešām arī šoreiz patika. pat vēl vairāk kā iepriekšējo reizi. lai gan mamma, līdzīgi kā iepriekš Lāsma, teica, ka skatīties var, ir skaisti, BET nepavilka. es laikam vienkārši biju uz vienas nots ar šo filmu, vai vienkārši ietilpu mērķauditorijā, vai jel kādi apstākļi sakrita un man tik tik ļoti patika. es visu sapratu. tiešām. un es sevi varēju mierīgi iedomāties gan Vikijas, gan Kristīnas vietā. tas bija jauki.
un tad es vēl nopriecājos, ka būs nu gan jauka naksniņa - aizmigšu domājot par Barselonu un skanot spāņu ģitārām fonā. bet nekā nebija. bija kātrējā murgainā, sapņiem pārbagātā nakts. pats briesmīgākais bija, ka es sapnī Vita bija mirusi un viņas māsa arī. un tad nu es auklēju Paulu. bija baigi skumji, bet es neraudāju, jo es vēl nesapratu, kas īsti notiek.
un vēl tai pašā naktī es gāju uz teātri tepat Jēkabpilī. un bija vispirms skatītājiem jāuzdod jautājumi aktieriem un katrs, kas bija atnācis, izlozēja, kuram aktierim uzdodams jautājums. es, pārpratuma pēc, jo atnācu ar nokavēšanos, dabūju 5 lapiņas - tātad man bija jāuzdod jautājumi 5 dažādiem aktieriem. un tas vēl nebija viss. izrādījās, ka, lai tiktu uz izrādi, jāizdzer 5 dažādu izmēru glāzītes ar šņabi, sākot ar pavisam mazo līdz tādai jau itin lielai krūze. un arī to es izdarīju, bet beigās uz pašu izrādi tā arī neaizgāju.
ā! un iepriekšējo nakti man bija murgi par vilcieniem. man vis kaut kur vajadzēja braukt, piemēram no kojām uz Rīgas staciju. bet es nokavēju vilcienu un gāju ar kājām uz priekšu. tā es aizgāju līdz nākamajai stacijai, pamanīju, ka esmu kojās aizmirsusi datoru, bet toties satiku brāli, kas uzmācās vienai blondīne. es ar to blondīni sadraudzējos, diemžēl tādā veidā izjaucot brāļa plānus iet ar viņu uz tuvāko mežu "paelpot svaigu gaisu". un tā nu beigās es laimīga braucu ar brāli mājās vilcienā Rīga - Kristpils.
tā lūk!