Let it be!

tā. īstenībā es jau vakar gribēju te kaut ko uzrakstīt, bet vilciens atņēma man spēku. vakar bija tāda riktīga vilciena diena - piecelies, paēd brokastis un uz vilcienu - 2,5 h ripo uz Rīgu, tur pavadu precīzi 1,5 h mākslas terapijā un dodos uz pēdējo vilcienu, ko 1 h man sanāk vēl gaidīt stacijā un tad 2,5 h ripot atpakaļ uz mājām. noskaņojums pozitīvs! kopā sanāk no šīs dienas 5 h atvēlēju vilcienam. un ļoti nožēloju, ka man bija līdzi tikai viena iedvesmojoša grāmata, kuru turklāt, braucot vilcienā, es izlasīju divreiz. un žēl, ka mīļajā ipodiņā bija kādas 40 dziesmas, no kurām pusi bija sarakstījis, sadziedājis tas pats M. Freimanis. ak.
bet atpakaļceļš jau bija jautrāks - tomēr jau 21 vakarā un cilvēkiem labs prāts. viens labi ieņēmis onkulis neveiksmīgi mēģināja ar mani kontaktēties. bet vismaz mani sasmīdināja.
-Jaunkundzīt, skatos jums te brīva vieta blakus, es tad te piesēdīšu!
-mhm!
-Jaunkundzīt, varbūt iepazīsimies?! Es līdz galapunktam, Krustpilij braukšu...
(tālāk, es pagriezu skaļāk mūziku)
pēc 15 min
-Jaunkundz, ko jūs tur lasāt? tik ļoti aizgrābta ar grāmatu, tā ieurbusies..
-Es klausos mūziku!
-Jaunkundz, bet jums rokās ir grāmata! ko jūs tur lasāt?
(parādu grāmatas vāku)
-Un ir interesanta grāmata? Jūs piekrītat visam, kas tur rakstīts?
(atkal pagriežu mūziku skaļāk.

Un tā tas turpinājās visu ceļu, tiešām līdz Krustpilij.. neveiksīgi telefona numura iegūšanas mēģinājumi, un iepazīšanās "tuvāk". kad viņam apnika, tad viņš aizgāja ar saviem čaļiem uz tamburu iedzert un uzpīpēt. kad kāpu ārā palūkojos uz pudelēm, ko viņi dzēra. pārsteigums bija liels, jo neredzēju vodku, bet gan vermutu. :D tāpēc drošvien viņš arī bija tāds labdabīgs un dikti neuzmācās.

Jā, bet vairāk par šitādiem man kaitina cilvēki, kas vilcienā jūtas kā mājās. ar tādiem kopā es braucu apmēram pirms mēneša. Tātad skats - ģimene - māte, tēvs, bērni. Vilciens Rīga - Daugaupils. un pēkšņi brauciena vidū viņi sāk izpakoties. un paņēmuši līdzi pusdienas, jo brauciens tač garš! maizītes, termoss, visādas uzkodas un pats pats briesmīgākais, kas var būt - trauciņš ar vārītām olām un tomātiem. viss vagons sāka pētit viņu pusdienas, daudzi izgāja pastāvēt tamburā, jo smaka bija tiešām ui, ui.
nu ja, pats interesantākais, ko es esmu ēdusi vilcienā ir gurķi no vecmammas dārza. bet vismaz gurķiem ir jauks aromāts! ;)
nu tas tad laikam arī viss.