vislabāk man patika tas brīdis Cēsīs, kad atskrēju laicīgi uz AO, lai konstatētu, ka mans autobuss atcelts un nākamais pēc pusotras stundas.. bet man 17.00 biļete no Rīgas uz nākamo galamērķi. it kā jau paspētu, bet tad pa taisno no viena busa otrā. bet mājas mantas un dāvanas.. ok, tepat arī vilciens, tam arī tūliņ jābūt. steidzos pie kases tikai, lai atdurtos pret ''vilciens kavēsies uz nenoteiktu laiku..''. lieliski, burvīgi, ģeniāli. situāciju nepārspējamu padara mans sasalušais telefons ar mirušu touchskreenu, kuram darbojas tikai divas pogas. pacelt klausuli varu, bet piezvanīt - tikai pēdējam kontaktam zvanu reģistrā. vismaz paveicās, ka tā bija dzīvokļabiedrene. pēc tam stundu nīku aukstā stacijā kopā ar pensionāriem, pāris tūristiem, bomžiem, diviem pusmūža zelta latviešiem smagā alkohola reibumā un milzīgu suni ar skumjām acīm. yess. un tā negulētā nakts.

priecīgus svētkus. es biju mājās, kas ir ģimenes mājas, visi bija kopā un tā. laikam jau jauki.

un šorīt es ļoti negribēju atgriezties.

vienmēr kaut kur kaut kas pietrūkst.