beidzot arī jaunākā persona no mūsu sētas ir izaugusi. māsa vakar pat neticēja, ka, jā,
mazā A vairs nepavisam nav maza un nākamgad pievienosies mums, rīdziniecēm.
laiks skrien nenovēršami.
atmiņās vēl smilšu kūku smarža, pagalma blēņas, zaglīgas pastaigas un slepenas ciemos iešanas, pirātu cienīgi gaismas signāli logos, šķūņaugšu mājiņas un smiekli, smiekli.
ja bērnība nebija pilna ar spožām mantām un saldumiem, ja tā nebija perfekta un superlaimīga - tā vismaz bija jauka. man vecākajai, mīļajai taču mazliet naivajai Dželkai, māsai un mazajai A darbu un nedarbu pietika. un nu mēs visas tjipa pieaugušas, izkāpušas no salāpītajiem džemperiem un iekāpušas augstpapēžu kurpēs. es cīnos ar sevi, māsa cīnās pa dzīvi, Dželkai ir ģimene un bēbis ar siržulauzēja acīm un mazajai A vēl viss tikai priekšā.
bet laiks tikai turpina skriet.
viņas visas man ir mazās māsas. gan mana asinsmāsa, gan abas kaimiņu māšeles. tā draudzība, ko mēs iemācāmies bērnībā, ne vienmēr ir paliekoša - bet ja ir, tad pa īstam.
es ticu, ka arī 50 gadu vecumā mēs būsim tepat. ja nodzīvosim.
laiks patiesībā ir nebūtisks. svarīgi ir tikai cik ļoti.