Es skatos teātri atpakaļgaitā. Atspulgi logā, katrs spēlē savu drāmu. Tukšojas pudeles, krītas standarti. Morāle ir tikai vārds. Tukša skaņa piedūmotajā gaisā.
Es smēķēju uz palodzes jau kuro cigareti, īsinot laiku un dzīvi. Viņi spēlē, spēlē perfekti. Reibst, jā, jūs reibstat, mīļie. Viņa vēl valdās, bet viņš jau šauda zaglīgus skatienus. Es zinu, kur jūs būsiet pēc stundas. Viņš piemiedz man ar aci un es uzsmaidu burvīgi - ja dod, tad ņem. Un vai kā viņa gribētu dot. Viņa tikai pagaidām, tikai sabiedrībā raustās. Smejas, ķiķina kā bērns. Viņa padosies, nevajadzēs daudz. Dzeriet, dzeriet vēl, aizmirstieties. Man patīk vēlās pusnakts drāmas,