* - 10. Oktobris 2004

2 dienas intensīvu sarunu. viss ir izrunāts, tagad man atkal uznācis nerunājamais. secinājumi: veciem cilvēkiem vienmēr vairāk prasa par to kas bijis, ko viņi paveikuši. un pat ne tikai prasa, bet viņi arī paši par to vairāk sliecas runāt. visforšākais cilvēks - viens džentelmenisks dabas fonda algologs un fotogrāfs - ai kā viņš varēja runāt par to kur viņš tik ir izceļojies - no asv un japānas līdz baikālam un polārajam lokam. viņš nākammēnes brauks uz āfriku. par nākotni - skopi, par 10 un vairāk gadu vecu pagātni - plaši un aizrautīgi. detaļas viņš atcerējās sīkumos, datumus un pat laikus precīzi. varbūt vecumam pienākot gribas atcerēties un atsaukt atmiņā visu saulaino un foršo kas bijis un tu labi zini ka šajā dzīvē neatkārtosies. no manis gan tika prasīts, lai es jau zinātu visu par savu karjeru, kur studēšu, kādos kursos eju, kad dabūšu visādus eksāmenus un kad es gribētu apprecēties un kad bēbi. liek cerības uz labu jaunatni. naivi. nekas jau nemainās. cilvēks kāds piedzimis, pat gadsimtu laikā neko jēdzīgu nav mācījies. es tāpat izaugšu liela, tad palikšu veca un arī man gribēsies tarkšķēt tikai un vienīgi par tiem laikiem kad man bija 20. :)
tā lūk. bet tagad es slēdzos ārā, kas uzreiz nenozīmē, ka vai nu eju gulēt vai izslēdzu kompi.